Tieslietu ministrija iecerējusi organizēt pirmslaulību mācības, kas gan pāriem, kuri domā par precēšanos, nebūšot obligāti. Manī tas raisa smaidu, jo rodas iespaids, ka tādējādi mēģinām kaut ko saglābt, lai cilvēki dzīvotu reģistrētā laulībā, radītu un kopīgi audzinātu bērnus, lai sociālo aptauju veicēji varētu secināt, lūk, cik Latvijā viss ir labi. Gribas vilkt paralēles ar padomju gadiem, kad sievas, tiklīdz vīrs tām vairs neizrādīja interesi, devās uz partijas komiteju sūdzēties. Tad partijas vīri klaudzināja pie grēkāža sirdsapziņas, draudot pat izslēgt no partijas rindām. Pirmslaulību mācību rīkošana rada iespaidu – visiem jādzīvo pēc vieniem noteikumiem un likumu pantiem. Ja ir saprotama kursu tēma par tiesiskiem jautājumiem, tad par naudas krāšanu un izmantošanu gan tā šķiet smieklīga. Vienmēr esmu brīnījusies, ka par to, lai ģimenē būtu labs psiholoģiskais klimats, runā psihologs, kuram pašam nav ģimenes. Viņš nevar, velkot ar pirkstu pa rindiņām psiholoģijas grāmatā, atrisināt strīdus, ja pats tos nav piedzīvojis. Kā padomus bērnu audzināšanā var dot cilvēks, kurš nav izaudzinājis nevienu bērnu?
Ikviens varam izlasīt daudz grāmatu un uzskatīt sevi par zinošu un tiesīgu mācīt citus. Kursos labākos padomus var dot cilvēki, kuri kopā nodzīvojuši 25, 40, 50 un vairāk gadu, kuri strīdējušies un salabuši, gājuši projām un atgriezušies, taupījuši un tērējuši. Vislabākā ir cilvēku praktiskā pieredze, citādāk ir iespaids, ka kursi ļaus kādam labi nopelnīt.
