Ik dienas nākas klausīties cilvēku žēlabās. Sūdzamies par to, cik jūtamies slikti, cik maz ir naudas, cik lēni piepildās sen lolotie sapņi, cik ziema ir gara un auksta un vasara paskrien ātri…
Ik dienas nākas klausīties cilvēku žēlabās. Sūdzamies par to, cik jūtamies slikti, cik maz ir naudas, cik lēni piepildās sen lolotie sapņi, cik ziema ir gara un auksta un vasara paskrien ātri… Arī es neesmu izņēmums – man itin bieži gribas pažēloties un pasūdzēties kādam, cik grūti…
Nesen skatījos kādu televīzijas raidījumu, kurā cilvēki stāstīja par nelaimēm, kas viņus piemeklējušas. Šie cilvēki bija invalīdi, bet no viņiem staroja milzīga apņēmība. Viņi nekļuva par slogu citiem, lai gan varbūt viņiem būtu iemesls to darīt. Viņi centās palikt stipri un nesalūzt – žēlošanās, viņuprāt, neko nedod. Šo cilvēku dzīve pēc nokļūšanas ratiņkrēslā pilnībā izmainījās, bet tā neapstājās. Viņi turpināja dzīvot, iekārtot mājas, darboties, audzināt bērnus, mīlēt ģimeni un cīnīties – varbūt pat cīnīties daudz smagāk nekā mēs, veselie, jo viņu cīņa ir par izdzīvošanu.
Šis raidījums man lika daudz ko pārvērtēt. Man palika kauns, jo sapratu, ka sūdzos par sīkumiem un absolūti mazsvarīgām lietām. Man blakus dzīvo cilvēki, kam klājas daudz, daudz grūtāk, viņi ir daudz, daudz reižu nelaimīgāki par mani, tomēr sakož zobus un dodas pretī likteņa smagajiem pārbaudījumiem. Man ir mājas, siltums, cilvēki, ko mīlēt un kuri mīl mani. Man ir darbs un nauda, par ko nopirkt maizi un reizēm arī kaut ko skaistu. Mani sapņi lēnām, pa vienam, tomēr piepildās. Pats galvenais – es redzu, dzirdu, staigāju, smaidu un jūtu. Es spēju priecāties par vasaru, kura, lai arī ātri paskrien, atgriežas gadu no gada.
No sūdzēšanās un žēlošanās tikai uz īsu brīdi kļūst vieglāk – kāds ir ieklausījies manī, bet nekas jau nemainās, ja paši necenšamies kaut ko vērst par labu. Diez vai ir kāda jēga savas problēmas pārvērst par milzīgu katastrofu. Cilvēki ir pieraduši tiekoties runāt nevis par patīkamo, bet sūdzēties cits citam par dažādām dzīves negācijām. Tā ir sava veida pašaizsardzība. Jā, droši vien tāpēc arī es reizēm labāk izsūdzu bēdas, nevis apspriežu prieka brīžus – man bail, ka, izstāstot kādam cilvēkam – kaut vai tuvam draugam, ka jūtos labi, man veicas, viņš noskaudīs, jo pasaule ir nežēlīga.
Vai sūdzoties kādreiz aizdomājamies, ka otram cilvēkam varbūt ir nepatīkami uzklausīt mūsu žēlošanos? Mums vajadzētu censties apkarot sevī vēlmi žēloties un mēģināt it visur atrast kaut vai niecīgu prieciņu. Šodien es klusiņām solos, ka žēlošos mazāk. Mēģināšu nesūdzēties nemaz! Tā būs vieglāk gan man, gan tiem, kas ikdienā ir kopā ar mani.
