Klusējusi gadiem ilgi. Iespējams, tas ir atklājums tiem, kas jau sen personiski pazīst 85 gadus veco Dainu Stūri. Viņa nekad nelielījās un arī nežēlojās par savu dzīvi. 32 gadus viņa ir gulbeniete. Pirms tam dzīvojusi un strādājusi Litenē, Beļavā un Rankā. Taču Dainas šūpulis ir kārts kaimiņu novadā – Sarkaņu pagastā. Arī konflikts ar padomju varu attiecināms uz to laiku, kad Daina vēl dzīvoja Madonas pusē. Kopā ar mazliet vecāku skolasbiedreni Mirdzu politiskās “ziepes savārītas” jaunības maksimālismā, nedomājot par iespējamajām sekām. Bet sekas bija! “Tika izmainītas šo divu meiteņu dzīves. 1951.gada 20.janvārī Daina, kurai bija 18, tika notiesāta uz pieciem gadiem par pretpadomju aģitāciju un kā arestante tika nosūtīta soda izciešanai uz Komi Republiku Vorkutas apgabalu. 1953.gada 2.aprīlī viņa saņēma amnestiju. Un tikai 1989.gada 29.septembrī Latvijas PSR prokuratūra pieņēma lēmumu par reabilitāciju. “Es reizēm domāju, cik daudz cilvēks var izturēt. Ir jāiztur!” “Dzirkstelei” saka Daina.
Šodien viņa secina – nav vairs ko slēpt. Un kurš gan var pastāstīt viņas stāstu, ja ne pati?! Taču tūlīt pat viņa piekodina, ka vecu fotogrāfiju viņai mājās neesot. Visas atmiņas ir tikai sirdī un prātā ierakstītas. Vēsturiskās savas un piederīgo bildes Daina iznīcinājusi, kad bijis jāiet uz muguras operāciju. Parunājot un iepazīstot šo sievieti tuvāk, gribas viņu raksturot ar vairākiem zīmīgiem atslēgvārdiem – draudzīgums un atturība, pašlepnums un pieticība. Jā, tik dažāda viņa ir! Daina ir laba stāstniece un visu atceras pat līdz sīkām detaļām.
Prezidenta novadniece
Daina lepojas, ka ir cēlusies no tā paša pagasta, no kura Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un aktrise Olga Dreģe. Viņu tuviniekus vairākās paaudzēs Daina labi pazīst un stāsta par to ar lielu sirsnību. Tāpat kā par savu vecāku Olgas un Jāņa ģimeni, par savām māsām Ausmu un Maigu, par brāli Arnoldu. Ar viņu Dainai, kura ģimenē bijusi pastarīte, izveidojusies visciešākā garīgā saikne. “1944.gadā brālis aizgāja leģionā, melnu uzvalku uzvilka, piegāja pie rožu krūma, iesprauda kabatiņā baltu rozi. Apskāvāmies. Viņš teica: “Māsiņ, mēs laikam vairs nekad neredzēsimies.” Tā arī bija. Vienu vēstuli vēl saņēmām – Rīgā viņus Pētera baznīcā esot iesvētījuši, bet rīt jāiet frontes pirmajās līnijās pie Iecavas. Vēl viņš rakstīja, ka rotā viens kareivis ir vēl garāks par viņu. Brālim augums bija 1,92 metri. Bet kāds cits bijis 1,98 metrus garš,” stāsta Daina. Viņa par brāli vairāk neko nezina. Viņa liktenis nav skaidrs.
Vecākiem bijuši 30 hektāri zemes un mežs, kā arī veca viensēta ar salmu jumtu – “Rakuķu” mājas. Tās atradās augšā kalnā. “Apkārtnē nekur tādas otras mājas nebija. Visiem bija jumti no skaidām vai lubiņām,” stāsta Daina. Viņai no bērnības spilgtā atmiņā ir labības kulšanas talkas, kas beigušās ar dančiem patafona mūzikas pavadībā. Bērni piedalīties nedrīkstēja, taču mazā Daina tomēr mazliet palūrējusi pa durvju šķirbu. Tie bija laimīgi brīži. Padomju vara visu mainīja. Vecāki māju zaudēja, jo nespēja pildīt jaunās varas iedibinātās nodevas. Tur iemitinājās sveši cilvēki. Vēlāk dzīvojamā māja nodega.
Proklamāciju tapšana
1948.gada vasarā pēc Madonas vidusskolas audzēknes Mirdzas Ansones, kura bija divus gadus vecāka par Dainu Stūri (viņai pašai tad bija 16), iniciatīvas abas skolasbiedrenes devās uz Grostonas ciema padomi drukāt proklamācijas. Mirdzai tur bija pazīstama ciema padomes sekretāre, kura ielaida meiteni telpās, lai viņa varētu izmantot rakstāmmašīnu. Kamēr Mirdza drukāja proklamāciju tekstu, Daina stāvēja pie ārdurvīm uz vakts.
“Mēs proklamācijās aicinājām nebalsot par komunistiem. Zem teksta bija paraksts – Latvijas Nacionālās neatkarības kustība jeb LNNK,” “Dzirkstelei” stāsta Daina. Bijusi doma, ka šīs proklamācijas izdalīs cilvēkiem, lai tās vēlēšanu laikā tiktu iemestas vēlēšanu urnās – tas būtu sava veida protests.
Par to, ka proklamācijas nodrukātas, zinoša bija Grostonas ciema padomes sekretāre, divas Mirdzas klasesbiedrenes un kāds tikpat vecs puisis, kurš bija iemīlējies Mirdzā. Tieši viņš čekai nodeva Mirdzu un Dainu. To viņš izdarīja greizsirdības dēļ, kad saprata – Mirdzai viņš nemaz nepatīk, viņa ir ieskatījusies pavisam citā pretējā dzimuma pārstāvī. Viss nāca atklātībā, un 1950.gadā Mirdza un Daina tika sauktas uz pratināšanu Madonā. Dainai tad jau bija 18 gadu, viņa Patkules ciemā strādāja par bibliotekāri. Viņa arī piecus mēnešus bija precējusies ar Miervaldi un pārgājusi vīra uzvārdā – Struncena.
Kas viens otru nenodod
Daina nerunā par patriotisma jūtām. Viņa vienkārši ir patriote, ir latviete. To viņa apliecinājusi pati sev ar savu dzīves gājumu. Vēl viņa nekad citus nav vainojusi par to, ka klājas grūti vai pat nepanesami smagi. Stāstot par to, kā abas ar skolasbiedreni Mirdzu 1948.gadā gatavojušas pretpadomju proklamācijas, Daina atzīst, ka sekas varēja būt vēl briesmīgākas, notiesāšanas laiks – vēl garāks. Nevis uz 5, bet uz 25 gadiem! Un tad varētu būt tā, ka ne viena, ne otra no meitenēm nekad vairs neatgrieztos Latvijā. Viņas uzņēmās vainu un nevienu citu nenodeva. Abas to darīja bez likumu vai kriminālistikas pārzināšanas. Vienkārši audzināšana ģimenē bija tāda – nevilkt citus līdzi. Ja abas būtu nodevušas pārējos jauniešus, viņām “piešūtu” darbošanos lielākā grupā. Cietēji būtu visi. Bet te – tikai viņas divas vien. Viņas katra noteikto sodu izcieta citur. Daina ar Mirdzu satikās no jauna tikai jau atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā. Pēc neredzēšanās 40 gadu garumā! Tad viņa uzzināja, ka Mirdza iesaistījusies politikā kopā ar Odiseju Kostandu, bet ne uz ilgu laiku. Viņas abas dzīvoja savu dzīvi, audzināja bērnus. Pāris reizes Daina ar Mirdzu satikās, un ar to pietika. Ikdienas rūpes ierāva savā mutulī.
Daina savu dzīves piepildījumu atrada mīlestībā un bērnos. Viņas dzimtā vienmēr ģimenēs esot bijis daudz bērnu. Arī Daina ir trīs bērnu mamma, šodien – arī vecmāmiņa pieciem mazbērniem, vecvecmāmiņa četriem mazmazbērniem. Mājās Dainai goda vietā ir dzimtas jauno atvasīšu fotogrāfijas. Tās iepriecina un uzmundrina. Daina bijusi vairākkārt precējusies, taču šodien ir viena. Tā atkal jau ir viņas pašas izvēle. Tāpat kā atgriešanās pie savu vecāku piešķirtā uzvārda. Jau 24 gadus viņa atkal ir Daina Stūre.
Nekad nav bijusi baltrocīte
Daina, no Vorkutas lāgera atgriežoties, Latvijā strādāja daudzās darbavietās un nebaidījās no grūtībām, lai arī samaksa bija tāda, kāda bija. Jaunpiebalgā Daina bija dežurante uz dzelzceļa. Sliedes un brusas mainīja. Gāja apgaitā pa sliežu ceļu ar piecus kilogramus smagu āmuru rokās. Tad sekoja darbs Rankas pienotavā, vēlāk – zvērsaimniecībā Letēs, tad – Litenes pansionātā, maizes ceptuvē Gulbenē un citur. Viņa pa dzīvi ir gājusi paceltu galvu, nevairoties smaguma. Arī tagad, kad klibo veselība un ir pārciestas daudz dažādas operācijas, sieviete ir žirgta un saka: “Man nekas nesāp. Nedrīkst sāpēt!”
Par vissmagākajiem dzīves brīžiem viņa cenšas runāt saudzīgi, izmet pa kādam jokam. Šķiet, viņa nevēlas apgrūtināt. Arī pati sevi negrib mocīt, jo ir taču sajūtas un pārdzīvojumi, kas nekad nepāriet un neaizmirstas. Dēls Oļegs zaudēts 1982.gadā. Prātā ir pussagruvusī māja Praulienā, kur paziņas bija ielaiduši padzīvot 21 gadu veco Dainu, kad viņa no Vorkutas mājās atgriezās kopā ar dēlu Oļegu. Māsas Daina nedrīkstēja kompromitēt. Mamma slepus nesa piena kanniņu, lai būtu ar ko pabarot mazdēliņu. Tajā mājā bija maza krāsns ar mūrīti, kur jaunajai mātei ar dēliņu sildīties. Viņa nenolaida rokas. Dainā vienmēr bija vēlēšanās dzīvot, nepadoties. Šodien arī viņa netur rokas klēpī. Viņai ir šujmašīna. Daina šuj un pāršuj. To viņa prot sen. Kopš mazotnes. Dainas māmiņai bijusi šujmašīna “Singer”. Pie katras izdevības mazā Daina kaut ko šuvusi, kaut arī pēc tam pārmests, ka atkal diegi ir sapiņķerēti. Viņa šuj arī šodien un domā, atceras, atkal domā. Vai dzīve varēja būt citāda? Jā! Mazā Daina taču jau mazotnē viesa vecākos lielas cerības. “Es no četriem gadiem pratu lasīt. Reiz māsa nolika man ābeci priekšā. Es teicu: “Man vajag kārtīgu grāmatu.” Iedeva dziesmu grāmatu sīkā drukā. Es izlasīju: “Es meitiņa puiša dēļ ne no krēsla neceļos.”” Dainai padevās visi mācību priekšmeti, sevišķi valodas. 1947.gadā viņa kļuva par Madonas vidusskolas 8.klases skolnieci. Pāri Breses kalnam viņa 15 minūtēs spēja tikt no mājas līdz skolai. Tik ļoti viņai patika un gribējās mācīties! Sapņus pārrāva. Daina izturēja visus likteņa pagriezienus nekurnot.
Savu puisēnu nepameta
Dainai bija 21 gads, kad viņai piedzima dēls Oļegs. Puikam tika dots kņaza vārds. Daina tā gribēja. Bērna tēvs arī bija arestētais – ukrainis ar inženiera izglītību. Viņu sauca Boriss. Viņš bija politiski notiesātais uz 25 gadiem. Abi ar Dainu viņi bija ieskatījušies viens otrā, spēlēdami šahu. Viņa bijusi sevī nolēmusi – ja Boriss zaudēs, varbūt tam būs kāda sevišķa nozīme. Tā arī bija. Un rezultātā – Oļegs.
1953.gada pavasarī pēc valsts vadoņa Josifa Staļina nāves 5.martā Daina saņēma amnestiju un tiesības mērot mājupceļu no Suhobezvodnajas atpakaļ uz Latviju. Ilgošanās pēc Dzimtenes bija stiprāka par visu. Daina zināja, ka mamma viņu gaida. Visus Vorkutā pavadītos gadus mamma bija sūtījusi meitai vēstules. Ceļā uz mājām Dainai likās, ka dēla dzīvība karājas mata galā. Tik novārdzis viņš bija, ka vairs neraudāja. Taču viņa savu puisēnu nepameta stacijā, kā to darīja citas sievietes, domādamas, ka tā varbūt bērnam būs labāk. Pamestie bērni uzauga bērnunamos. Bet Daina un Oļegs atgriezās mājās. Ar koka čemodānu vienā rokā un mazuli uz otras rokas jaunā sieviete nonāca pie mammas un māsas, kuras tobrīd dzīvoja Jaunkalsnavā. Prieka bija maz. Latvijā Dainu un viņas puisīti patiešām neviens negaidīja, izņemot mammu. Visapkārt valdīja bailes. Daina bija nevēlama un apgrūtinoša radiniece. Bet Boriss turpināja savai Dainai rakstīt uz Latviju, jo arī viņš drīz vien piedzīvoja amnestiju un bija atgriezies savās mājās pie vecākiem Ukrainā. Viņš aicināja Dainu braukt pie viņa. Bērns bija par mazu tālajam ceļam uz Donbasu. Lasot Borisa vecāku vēstules, Daina juta, ka tur nav sevišķi gaidīta, jo Borisa māte vēlējusies ukraiņu tautības vedeklu. Viņa sapratusi, ka tomēr paliks dzimtenē. Sarakste ar Borisu turpinājās gadus četrus. Pamazām saikne zuda. Taču palika abu kopīgais dēls Oļegs. Vecākais no Dainas pavisam trim bērniem. Dēlu Daina zaudējusi pirms 30 gadiem. Viņš gāja bojā nelaimes gadījumā. Toties Dainai viņš ir sarūpējis trīs mazdēlus.
Vorkutlags (krievu: Воркутлаг) jeb Vorkutas labošanas darbu nometne (krievu: Воркутинский исправительно-трудовой лагерь) bija viena no lielākajām Gulaga soda nometnēm (1938-1960) tagadējās Krievijas Federācijas Komi Republikas ziemeļos, kur ieslodzītajiem lika strādāt akmeņogļu raktuvēs un būvēt dzelzceļus. Maksimālais ieslodzīto skaits sasniedza 73 tūkstošus, ir ziņas par 76 dažādu tautību ieslodzītajiem no daudzām valstīm.
1955. gada 17. septembrī PSRS Augstākās padomes prezidijs izdeva rīkojumu, pēc kura amnestēja lielāko daļu. 1960. gada 25. janvārī pēc PSRS Iekšlietu ministrijas rīkojuma № 020. Gulags tika likvidēts. Avots: “Vikipēdija”
Dainas ceļš uz lāču nostūri – Vorkutu
◆ 1950.gada 30.septembrī Daina Stūre tika izsaukta uz PSRS iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) balto māju Madonā (tagad tur ir Madonas policijas iecirknis). 9 kilometrus no Patkules ciema līdz Madonai Daina mēroja uz vīra dotā velosipēda. Tas tā arī palika pie milicijas mājas. Vīram vēlāk padota ziņa savākt braucamrīku. Vēlāk uz lāgeri vīrs atsūtījis šķiršanās lapu, kuru Daina parakstīja.
◆ Daina Madonas čekas mājā pratināta un uz lāvas pavadījusi divas naktis bez ūdens. “Es arī neprasīju,” viņa saka. Pēc tam Daina iesēdināta “bertā” un aizvesta uz dzelzceļa staciju, no kuras ar vilcienu vesta 167 kilometrus līdz Rīgai divu čekistu pavadībā, kuri bija civilajās drēbēs.
◆ Rīgā Daina uzreiz nonāca tā saucamajā “stūra mājā”, kur pusgadu pavadīja pagrabā, guļot uz cementa grīdas. 1951.gada 20.janvārī viņa no Maskavas saņēma spriedumu – tika notiesāta uz pieciem gadiem par pretpadomju aģitāciju. Daina nonāca centrālcietumā, kur sabija neilgi.
◆ Tālāk Daina vilcienā no Rīgas tika transportēta uz vairāk nekā 490 kilometrus attālo Ļeņingradu, kur notika filtrācija. Viņa kopā ar citiem politiski notiesātajiem tika nošķirta no krimināli sodītajiem. Citus latviešus Daina vairs nesatika un tā – turpmākos trīs gadus. No Ļeņingradas Daina vilcienā tika sūtīta uz Maskavu (700 kilometri). Tur notika pārsēšanās vilcienā, kas kursēja uz Gorkiju (400 kilometri). Tur atkal bija pārsēšanās nākamajā vilcienā, kas Dainu aizveda uz Vorkutu (1600 kilometri). No turienes ar mazbānīti ceļš veda uz Suhobezvodnaju (600 kilometri). No turienes Daina zirga pajūgā salā tika vesta uz nometnes vietu. Viņa apsaldēja rokas un kājas tiktāl, ka nogāja nagi un āda.
