Uz svētkiem politiķi sarūpējuši tautai “prieku” – pašmāju “seriālu” “Meklējam premjeru”, katru dienu – jauna “sērija”. Varam sekot sarežģījumiem, kaislībām, nodevībai un atklāsmēm šajā sāgā un diskutēt par galveno varoni – Solvitu Āboltiņu… Patiesi – pagaidām grūti izprast ambiciozās politiķes mērķus. Ja arī politiķe nolēma nerēķināties ar sabiedrības vairākuma viedokli, kas viņai nav glaimojošs, varēja taču gaidīt, ka par viņas kandidatūru premjera amatam lielā sajūsmā nebūs jau pašas vadītās “Vienotības” citādi domājošie, turklāt bija paredzamas “nacionāļu” pretenzijas. Tad ko īsti gribēja panākt, piespiežot demisionēt Straujumu? Tik viegli atdot “Vienotības” pozīcijas, lai vara pārietu, piemēram, “zaļo un zemnieku” rokās? Diezin vai! Kā televīzijā izteicās mūsu novadniece Inguna Sudraba, neviena partija negrib atdot vadības grožus. Vērosim, kādi tad īsti ir “Vienotības” vadones mērķi un jau leģendārās izsišanas spējas. No otras puses – beidzot arī “zaļie un zemnieki” var iznākt no savas komforta zonas, kurā veiksmīgi sēž jau otro sasaukumu Saeimā. Tagad ir iespēja uzņemties pamatīgu atbildību par valsts vadīšanu, nevis tikai norādīt, kas ir slikti. Visi no piesauktajiem premjera amata kandidātiem no “zemniekiem” man gan šķiet gandrīz kā klonēti un ir gluži vienalga, kurš no viņiem būs premjers. Nav šie politiķi – spilgtie līderi, kurus tagad visi meklē. Ko mēs, vēlētāji, varam cerēt šajā sakarā? Tikai Ziemassvētku brīnumu – laimīgās beigas:).
