Čekistiem vajadzēja būt tikai aizdomām, lai cilvēkus apcietinātu un spīdzinātu.
Čekistiem vajadzēja būt tikai aizdomām, lai cilvēkus apcietinātu un spīdzinātu
“Dzirkstele” turpina skatīt Gulbenes vēsturi, šoreiz – par smagiem un sāpīgu pārdzīvojumu gadiem pilsētā. 20.gadsimta četrdesmitie un piecdesmitie gadi ir traģiski ne tikai Gulbenei, bet arī visai Latvijai.
Karš – smagu pārbaudījumu laiks
1940.gadā Latviju okupēja padomju karaspēks, pēc tam arī – vācu. Otrais pasaules karš pilsētā bija smagu pārbaudījumu laiks. Gulbenes bibliotēkas materiālos, kuri publicēti internetā, ir ziņas, ka vācu okupācijas laikā alus darītavas teritorijā bija ierīkota karagūstekņu nometne. Vietējie iedzīvotāji centās atbalstīt gūstekņus, nesot tiem pārtiku. 1944.gada 28.augustā Gulbenē ienāca padomju karaspēks. Smags bija 1949.gads, kad Gulbenes stacijā stāvēja apmēram 60 lopu vagoni, kuros izveda cilvēkus no plašas apkārtnes uz Sibīriju. 1940. – to gadu beigu aktivitātes pilsētā saistījās ar dzīves veidošanu miera apstākļos.
Sagrauj nozīmīgas pilsētas būves
Otrās pasaules kara laikā un arī pēc tam Gulbenei nozīmīgs bija dzelzceļa mezgls, tādēļ ka tas ir nozīmīgs satiksmes transporta līdzeklis kravu pārvadāšanai, kā arī kalpo kā galvenais armijas apgādes transports. Dzelzceļš ir izdevīgs, jo pa dzelzceļa līniju no Gulbenes varēja nokļūt līdz lielākām Krievijas pilsētām, piemēram, Maskavai vai Ļeņingradai. 1944.gadā dzelzceļu vairākkārt bombardēja padomju un vācu aviācijas. Lielākais uzlidojums bija Lieldienās. Šajos uzlidojumos, kā arī atkāpjoties vācu armijai, bojā gāja pilsētas iedzīvotāji, pilnīgi vai daļēji sagrautas Gulbenes baznīca, Baltā pils, dzirnavas, dzelzceļa stacija, dzīvojamās ēkas. No šīm ēkām pilnībā atjaunota tika tikai dzelzceļa stacija, jo dzelzceļš bija stratēģiski svarīga saimniecības nozare. Atjaunošanas darbos tika izmantoti arī vācu karagūstekņi. Ēka tika atjaunota 1948.gadā un nodota ekspluatācijā.
Vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Gulbenē joprojām nenotika nopietna rūpnieciskā darbība. Padomju vara vajāja visas konfesijas un to piederīgos. Tādēļ vairākus gadus pēc kārtas pusnopostīta pēc bombardēšanas palika Gulbenes evanģēliski luteriskā baznīca. Kara laikā baznīcai tika uzspridzināts tornis, sagāzušās sienas, gājusi bojā altārglezna “Kristus glābj grimstošo Pēteri”.
Četrdesmito gadu beigās Gulbenē nebija arī savas tipogrāfijas, tāpēc laikrakstu “Sarkanais Stars”, kurš sāka iznākt 1947.gada decembrī, nācās vest iespiest uz kaimiņu rajonu. Nebija arī telpu, un avīzes redakcija izvietojās rajona izpildkomitejas telpās.
Čekas mājas
1944.gada rudenī Gulbenes rajona teritorijā atjaunoja padomju varu. Sākās represijas. “Bīstamākajos” pagastos tika ierīkotas čekas nodaļas. Nošautie cilvēki tika izmesti čekas mājas priekšā uz trotuāra iedzīvotāju apskatei un iebiedēšanai. No logiem čekisti vērojuši skatītājus un uzmanījuši tos, kuriem varētu būt kāds sakars ar nošautajiem (ilgi uzkavējās, raudāja). Šie cilvēki aizturēti pratināšanai. Jāšaubās, vai visus iedzīvotājus iepriekšminētie skati iebiedēja, taču žēlumu pret kritušajiem, līdzjūtību pret viņu ģimenes locekļiem un naidu pret čekistiem izraisīja gan. Arī par lielas daļas čekas nomocīto cilvēku traģiskajām mūža beigām pilnīgas skaidrības nav. Grūti arī teikt, kur likti nošauto līķi, jo lielākajā daļā gadījumu tuvinieki baidījās iet šos cilvēkus atpazīt, nerunājot nemaz par piederīgo apglabāšanu.
Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciālists Anatolijs Savickis stāsta, ka Gulbenes pilsētā čekas māja atradās Oškalna ielā 17 (tagadējā Ābeļu ielā, vietā, kur tagad ir Lejasaptieka, tur ir uzstādīts arī piemiņas akmens). Tā bija divstāvu ēka. Pie čekas ēkas ieejas atradās lauvu figūras, tāpēc tautā šī ēka bija ieguvusi nosaukumu “lauvu māja”. Čekisti spīdzināja tos cilvēkus, kuri pretojās padomju varai: mežabrāļus, partizānus, kā arī viņu atbalstītājus.
1949. – 1952.gadā Gulbenē darbojās skolēnu nacionālās pretošanās kustība Jāņa Priedīša vadībā. Visi šie skolēni tika arestēti 1952.gadā un turēti vairākas dienas Gulbenes čekas mājā. Pats J.Priedītis tur pavadījā 2 – 3 nedēļas. Viņa atmiņas liecina par pratināšanas metodēm, starp kurām tika pielietota spīdzināšana, piemēram, sita pa skaustu, muguru, spīdināja acīs spilgtu gaismu acīs, pratināja gan dienā, gan naktī, rupji lamājās. Jāatgādina, ka arī Priedītis bija tikai 7.klases skolnieks. Čekistiem vajadzēja būt tikai aizdomām, lai kādu apcietinātu un spīdzinātu. Cilvēki tika aizturēti uz aizdomu pamata, un nebija vajadzīgi nekādi īpaši pierādījumi.
