Ligita Zvirbule, Tirzas pagasta zemniece:
2020.gadā Latvija būšot zaļākā valsts pasaulē, ja valsts paveikšot visu, kas paredzēts Nacionālās attīstības plānā, bet visās valstīs jau ir zaļā zona, ir zaļš celiņš, puķe un koks, bet diezin vai ir pareizi padarīt Latviju tikai par zaļo zonu, kas līdzinās iebrauktuvei. Es to gan negribētu. Lai runātu par valsts ekonomisko izrāvienu, mums pašiem ir jāpārtiek no tā, ko izaudzējam. Tie ir gan dārzeņi, gan lopi, gan cits, jo pašu valstī izaudzētais un arī pārstrādātais ir desmitkārt labāks nekā cita valstī audzētais un pēc tam pie mums ievestais. Aplami ir domāt, kā latviešus nolikt uz ceļiem, lai citi varētu iebraukt un priecāties. Arī plāna vadmotīvs par ekonomikas izrāvienu manī nevieš ticību, jo, runājot par laukiem, šī ekonomika drīzāk tiek gremdēta, nevis notiek izrāviens. Noteiktas arī trīs galvenās prioritātes, starp kurām ir arī tautas saimniecības izaugsme. Diemžēl es, būdama lauku uzņēmēja, arī līdz šim neesmu saskatījusi nekādu tautsaimniecības izaugsmi un arī pagaidām turpmāk nesaskatu. Jāsmejas. Baidos, ka izaugsmes vietā nesanāk deģenerācija. Arī otrā prioritāte par cilvēka drošumspēju manī izraisa tikai smieklus. Drošumspēja noteikti būs, jo lauki būs pārpilni ar savvaļas dzīvniekiem, bet ne ar cilvēkiem, kas tajos strādā. Daudz runā arī par vietējās uzņēmējdarbības attīstību un atbalstu tai, bet tas jau nav nekāds ajaunatklājums. Cik pats zemnieks saviem spēkiem kaut ko attīsta, tik arī ir. Plānā līdz 2020.gadam paredzēts sakārtot arī infrastruktūru, bet kāpēc tad tas netika darīts līdz šim? Nu, jā. Varbūt sakārtos kādu ceļu, lai tie, kas no ārzemēm ar lidmašīnu atlidos uz Latviju – zaļāko valsti pasaulē – varētu lepni atbraukt pa labu ceļu apskatīt aizaugušos laukus. Mums jau tagad nevienam labus ceļus nevajag. Manuprāt, šādus plānus veido cilvēki, kuriem tas viss ir ļoti svešs, kuri vispār nezina, kā cilvēki laukos dzīvo. Lai atļauj mums pašiem izlemt, ko darīt. Jau tagad, runājot par platību maksājumiem, daudz kas nav pareizi. Kāpēc tie, kas neko savos laukos neaudzē, tikai tos appļauj, saņem tādu pašu naudu kā zemnieki, kuri intensīvi strādā?
Gunārs Ciglis, Litenes pagasta uzņēmējs:
Latvijā reāli lauki ir pilnīgi aizmirsti. Mums ir tikai deviņas lielās valsts nozīmes pilsētas un 26 reģionālie attīstības centri. Pozitīvi, ka tajos ietilpst arī mūsu mazās pilsētiņas Gulbene, Alūksne, Balvi. Varbūt, ka tādējādi, izveidojot vienu Gulbenes novadu, esam ieguvēji, jo novadam ir viens attīstības centrs. Sarežģītāka situācija ir tur, kur viena rajona teritorijā izveidojās četri novadi. Jau tagad skaidrs, ka attīstība notiks Balvu novadā, bet pārējie trīs novadi ir nolemti likvidēšanai. Nemitīgi skan izteikumi, ka valstij trūkst naudas un vēl daudz kā cita, bet jau pašā pamatā šī nauda nav sadalīta pareizi. Arī četrus miljardus, ko plāno sadalīt, ņemot vērā Nacionālās attīstības plānu, atkal sadalīs pēc principa – tiem, kam arī pirms tam tika dots vairāk, arī tagad tiks vairāk, bet pārējiem tiks mazāk. Spilgts un uzskatāms piemērs tam ir valsts meža ceļi. Gulbene ir novada attīstības centrs, bet, ja uz šo centru ir jābrauc cilvēkiem no laukiem, tad, pareizi būtu piešķirt lielāko daļu līdzekļu nevis meža ceļu izbūvei, bet valsts vietējās nozīmes un arī pašvaldību ceļu sakārtošanai. Problēma ir arī tā, ka šajos 20 neatkarības gados īpaši mazajos lauku pagastos esam pamatīgi noplicinājuši intelektuālo potenciālu. Valsts nozīmes attīstības centri, tādi kā Daugavpils, Rēzekne, Valmiera, reāli dzīvē jau ir iezīmējušies. Piemēram, Valmierā ap Vidzemes augstskolu automātiski veidojas intelektuāls potenciāls, kas nākotnē varētu virzīt attīstību. Reāli vietējas nozīmes jeb novada attīstības centrā būtu jāiekļauj koledžas izglītība un vidējā profesionālā izglītība augstā līmenī. Arī Gulbenē vajadzētu nokomplektēt pasniedzējus, kas varētu mācīt pirmā līmeņa profesionāļus konkrētā specialitātē. Ar laiku šī saikne varētu veidoties arī ar pagastiem. Deviņdesmito gadu sākuma skaitļus, runājot par iedzīvotājiem, mēs laukos nekad arī vairs nesasniegsim, jo daudzi ir aizbraukuši projām un nekad arī neatgriezīsies. Mums šobrīd ir jāspēj dzīvot tādā līmenī, kāds tas ir. Nedrīkstam pieļaut, ka šis līmenis krītas vēl vairāk, bet, ja 7 turpmākos gadus netiks ieguldīti līdzekļi infrastruktūras attīstībā, šis kritums būs.
Valdis Bēniņš, pensionārs: Ūdeni izlējām,
vai sasmelsim?
Iepazīstoties ar šo plānu, man nāk prātā deviņdesmitie gadi, kad visi runāja par Baltijas “tīģeri”. Šodien ir palikusi tikai āda, nekas vairāk. Viens izrāviens jau bija, kāds ir rezultāts? Tagad būs otrs izrāviens? Man tas viss atgādina padomju laikus, kad bija mūžīgā cīņa. Nemitīgi par kaut ko cīnījāmies. Nemitīgi bija dažādi izlēcieni. Uzskatu, ka gluži kā īlens lien no maisa laukā, tā šis plāns man atgādina populistisku un demagoģisku retoriku. Aicina sabiedrību apspriest šo plānu. Ar ko tad mēs to apspriedīsim? Ar pensionāriem? Tas zināmā mērā ir naivi, bet viņi ir lielākā mūsu sabiedrības daļa. Manuprāt, viss ir atkarīgs no uzņēmējdarbības un ražošanas. Diemžēl to ar valsts pārvaldes noteiktiem likumiem noteikt nevar, tātad galvenokārt viss ir atkarīgs no uzņēmējiem, tāpēc ir jāveicina uzņēmējdarbības vide. Mēs ļoti bieži jaucam jēdzienus “valsts” un “valsts pārvalde”. Valsts esam mēs visi kopā, bet valsts pārvaldi bieži vien asociē ar valsti. Tas nav pareizi, jo tieši valsts pārvaldei ir jārada vide, lai valstī visiem klātos labi. Mani savulaik kā uzņēmēju veiksmīgi nolika pie malas, jo tolaik mazie uzņēmēji nevienam nebija vajadzīgi, lai gan Eiropa savos fondos bija paredzējusi līdzekļus arī mazo uzņēmumu attīstībai. Tomēr šo atbalstu ignorēja, jo, ja summa mazāka par miljonu, tad nav ko ķēpāties. Kāds rezultāts ir šodien? Miljoni un miljardi ir apgūti, bet pārējais viss ir tur, kur ir. Tagad nu tiek strēbts nokavētais, tiek doti pieci, deviņi, desmit tūkstoši latu mazajiem uzņēmējiem, lai tie noturētos, bet mūsdienās kas ir desmit tūkstoši latu? Tas nav nopietni. Ar tiem iespējams tikai izdzīvot. Par attīstību te runāt nevar. Uzskatu, ka vēršanās pie sabiedrības pēc padoma nāk krietni par vēlu. Ūdens ir izliets, bet vai mēs sasmelsim? Bet jāsmeļ ir. Mans viedoklis ir nemainīgs, ka apakša var ierosināt un prasīt, ko vien vēlas, bet tā visai maz var kaut ieteikt, jo viss ir atkarīgs tikai no valdošās augšas. Savulaik jau kāds ir pateicis viedus vārdus, ka tad, ja valstī īstajā laikā un īstajā vietā nav īsto cilvēku, tad sekas nav prognozējamas. Mēs to jau redzam.
