Vītola izdevniecības vadītāja Ilona Vītola savulaik 18 gadus nostrādājusi laikrakstā “Dzirkstele”. No 1991.gada jūlija līdz 1995.gada maijam bijusi arī izdevuma redaktore.
Vītola izdevniecības vadītāja Ilona Vītola savulaik 18 gadus nostrādājusi laikrakstā “Dzirkstele”. No 1991.gada jūlija līdz 1995.gada maijam bijusi arī izdevuma redaktore.
Žurnālistes un redaktores darbam atdotais laiks licis secināt, salīdzināt un spriest, kā arī iepazīt rajonu un tā cilvēkus.
“Strādāju Dūres bibliotēkā. “Dzirksteles” redaktore Silvija Platkāje bija uzzinājusi, ka neklātienē studēju žurnālistiku, un izteica priekšlikumu strādāt laikrakstā. Biju ļoti pārsteigta un nobijusies, bet gribēju būt žurnāliste, tāpēc neatbildēju ne jā, ne nē, bija tikai jautājums: “Kad varu sākt strādāt?”” atceras Ilona.
Nebijis pieredzes un zināšanu, bet jau kopš pirmajām darba dienām viņa sajutusi kolēģu atbalstu. Pagājuši daudzi gadi, bet vēl arvien Ilona atminas, cik meistarīgi redaktore S.Platkāje pratusi atrast kļūdas un faktu neprecizitātes avīzē, vienmēr atgādinot, ka par katru faktu jāpārliecinās vismaz divkārt.
“Man šķita, ka visu esmu uzrakstījusi pareizi, bet tad, kad redaktore izlaboja uzrakstīto, redzēju, cik daudzi teikumi ir nelatviski, cik daudz kļūdu esmu pieļāvusi. No kolēģes Ausmas Dziedātājas mācījos prasmi izdomāt tēmu materiālam, kā arī ātru un operatīvu spēju reaģēt uz notikumiem. Gunārs Vieglais mani pārsteidza ar apbrīnojamu mieru: ja avīzei vajadzīga informācija, tā noteikti būs.”
Sākotnēji Ilona gatavojusi materiālus par dabas aizsardzību, rūpniecību un celtniecību, vēlāk rakstījusi par kultūru un izglītību.”Man šķiet, ka vēl arvien zinu katru rajona ceļu, jo ar redakcijas automašīnu tika izbraukti pat vismazākie lauku ceļi, lai nokļūtu pie dažādiem objektiem un aprakstu varoņiem.”
Stingra ideoloģiskā kontrole
Tolaik “Dzirkstele” bija tiešā Kompartijas pakļautībā, tāpēc redakcijas darbiniekiem bija jāievēro vairāki nerakstīti likumi.
“Bija ļoti stingra ideoloģiskā kontrole. Atceros, ka materiālā par pirmajiem kolhoziem, kas pēc kara tika nodibināti mūsu pusē, biju ierakstījusi vārdu “šaisaulē”. Mani izsauca uz rajona partijas komiteju pie ideoloģiskās sekretāres Ilgas Zvirbules, kura audzināja, sakot, ka esmu pievērsusies ticībai un laikrakstā minētais “šaisaulē” netieši norāda uz “viņsaulē”, ka neko citu no manis nevarot gaidīt, jo arī mana māte visu mūžu esot bijusi Lejasciema draudzes locekle un tā tālāk.”
Pozitīvi I.Vītola vērtē partijas komitejas rūpes par nemitīgu žurnālistu izglītošanu, jo vairākkārt bijusi iespēja apmeklēt Centrālkomitejas organizētos kursus Rīgā. Tos vadījuši Latvijas vadošie zinātnieki. “Kad deviņdesmitajos gados sākās Atmodas laiks, man bija interesanti vērot, ka viss, kas notiek, ir tas, ko savulaik kursu vadītāji mums jau bija stāstījuši. Lai cik tas būtu paradoksāli, daudzi cilvēki jau tolaik dzīvē ienesa progresīvas idejas.”
Gadu gaitā preses funkcijas un vieta sabiedrībā mainās. “Tolaik mēs bijām varas orgāns, tās tribīne. To, kas bija rakstīts avīzē, cilvēki uztvēra kā neapgāžamu patiesību. Šis uzskats vecākās paaudzes cilvēkos saglabājies vēl šodien. Viņi kāda fakta argumentējumam saka: “Tā bija rakstīts avīzē!” Arī partijas komiteja zināmā mērā terorizēja žurnālistus, jo avīzei bija atļauts popularizēt tikai varas oficiālo viedokli. “Līdz ar to arī cilvēks, ja par viņu uzrakstīja laikrakstā, jutās varas novērtēts. Neliela informācija līdzinājās pozitīvai atzinībai. Tagad avīzes galvenokārt veic saziņas līdzekļu funkcijas. Tās ir kā lasītāja sarunbiedri. Vai tas ir labi vai slikti – grūti izvērtēt.”
Izveido jaunu formējumu
Likvidējoties komunistiskās partijas sistēmai valstī, izmaiņas notika arī “Dzirksteles” redakcijā. Darbinieki nodibināja savu statūtsabiedrību ar ierobežotu atbildību un par redaktori ievēlēja I.Vītolu.
“Pārmaiņu vējš gan redakcijā, gan valdībā skāra visus, bet tolaik to uztvērām ar prieku. Viss šķita kā labs piedzīvojums. Sevi pieteica daudz kas jauns. Rīgā iegādājāmies datoru, printeri, skeneru, lai sāktu veidot avīzi elektroniski. Atceros, bija auksta ziema, tāpēc, daudz ko nezinot, datoru vedām automašīnas salonā, baidoties, ka tikai aukstums tam nekaitē. Kad Salvis Kļaviņš veidoja pirmo avīzi, ilgi nesapratām, kāpēc laikrakstu neizdodas izdrukāt. Izrādījās, ka datoram bija pārāk maza atmiņa. Viss tika apgūts pamazām. Jaunajai paaudzei šodien grūti pat iedomāties, ka savulaik žurnālisti informācijas, intervijas un aprakstus vispirms uzrakstīja ar roku, tad nodeva tos pārrakstīšanai ar rakstāmmašīnu. Eksperimentējām arī ar avīzes formu, lai visu varētu veikt datorizēti. Idejas vienmēr radās darba gaitā, jo redakcijā agrāk un arī tagad strādā radoši cilvēki,” uzskata Ilona. Bijusī redaktore joprojām atzinīgi vērtē papildu izdevumu “Vakara Dzirkstele”.
“Pēc satura un izveides koncepcijas “Vakara Dzirkstele” bija ļoti laba ideja, tikai Gulbenes rajons – pārāk mazs šīs idejas ilgstošam īstenojumam. Pēc laika Latvijā parādījās vairāki līdzīgi izdevumi. “Vakara Dzirkstele” bija veiksmīgs it kā konflikta risinājums starp vieniem, kas vēlējās lasīt īsus, konkrētus un informatīvus rakstus, un starp otriem, kas labprātāk lasīja garākus aprakstus. Arī šodien jautājums: īsi un gari materiāli ir tikpat aktuāls. Ir jābūt līdzsvaram.”
Visus uztver kā līdzīgus
Ilona smejas, ka pēc dabas esot cilvēks, kurš visus uztver kā sev līdzīgus, tāpēc, strādājot arī par redaktori, subordinācija nebijusi noteicošā.
“Šodien domāju, ka varbūt darba organizācijas procesā ir labāk, ja vadītājs ir cilvēks no malas, nevis savējais, jo tad ir vieglāk izvirzīt stingrākas prasības padotajiem. Ir grūti izteikt pārmetumus darbiniekam, ko labi pazīsti, jo pēc tam it kā pats paliec slikts. Nevienu cilvēku pilnībā nevar izmainīt.”
Šo patiesību I.Vītola paturējusi prātā, arī strādājot savā Vītola izdevniecībā, kur noder redakcijā iegūtās profesionālās zināšanas un prasmes.
“Kā izdevumu redaktore tieši un netieši ļoti daudz strādāju ar grāmatām un dažādiem laikrakstiem. Tipogrāfijā drukājam vairākas pagastu avīzes, kuras vienmēr pārskatu, iesaku, kā būtu labāk un tamlīdzīgi. Arī pati veidoju Beļavas pagasta avīzi, kā arī esmu Balvu pilsētas domes laikraksta redaktore. Liels darba apjoms saistās ar grāmatām, kur daudz ko nākas labot, pārrakstīt un pierakstīt, tāpēc šodien mana problēma ir laika trūkums. Ja reiz esi sadraudzējies ar žurnālistiku, tad no tās nav iespējams pilnībā aiziet projām.”
Redaktors ir vajadzīgs
Ilona salīdzina, ka avīzēs atšķirīgs kļuvis arī rakstības stils. Tas salīdzinoši ir daudzkārt konkrētāks un atraktīvāks, lai piesaistītu lasītājus.
“Žurnālistikā ir tā, ka bieži vien kaut kas jārada no nekā. Tad palīdz radošā izdoma un iztēle. Uzskatu, ka neviens izdevums nevar būt bez redaktora, jo mēs neviens nekad neuzrakstām tik labi, lai otrs cilvēks, izlasot uzrakstīto, nesaskatītu mūsu vājās vietas. Tas, ko mēs ar burtu zīmēm uzliekam uz papīra, ir mūsu domu gājiens. Otram daudz kas var šķist citādāks, tāpēc rodas dažādi neveiklumi un pārpratumi, kuru novēršana ir redaktora uzdevums. Slikti dara tie cilvēki, kuri ārkārtīgi pārdzīvo, ja kāds viņu uzrakstītajā tekstā ir atļāvies kaut ko izlabot. Bieži vien, rediģējot grāmatas vai kādu citu izdevumu, pamanu, ka darbs ir pārāk sasteigts, ka ir vajadzīgs laiks, lai viss it kā noguļas.”
Žurnālists
nejūtas aizsargāts
“Žurnālistam ir jāstrādā ar sesto prātu. Viņš nevar uzrakstīt to, kas tikai šķita, kā arī nevar burtiski rakstīt visu, ko cilvēks stāsta. To ievērojot, pārpratumi nerodas, arī cilvēks vēlāk neatsakās runāt ar konkrētu žurnālistu. Vispār ir jābūt lielai atbildībai sabiedrības priekšā, jo būtībā šodien ne žurnālisti, ne redaktors nav aizsargāts. Arī cilvēki avīzē aprakstītos faktus un notikumus uztver atšķirīgi. Tomēr arī viņiem nevajadzētu krist sīkumainībās,” uzskata Ilona.
“Tas, ja avīzēs lasāmi kļūdu labojumi vai atvainošanās, nav uzskatāms par negodu, jo katrs cilvēks var kļūdīties. Domāju, ka šobrīd “Dzirkstele” godprātīgi raksta par to, kas notiek rajonā.”
“Esmu pārliecināta, ka internets neizkonkurēs avīzes, jo diemžēl internetā parādās ne tikai pozitīvais, bet arī cilvēku neaudzinātība, nekulturālība un brutalitāte, kas daudzkārt rakstīto pārvērš bezjēdzībā. Preses slejās tas nav jūtams. Avīzes priekšrocība pagaidām ir, ka tā spēj būt mobila, to es varu ielikt rokassomiņā un jebkurā brīdī izņemt, lai palasītu. Datoru visur līdzi nepaņemsi.
