Vairs nav daudz palicis tādu autovadītāju, kuriem ir vairāk nekā 80 gadu. Skatoties no mūsu viedokļa un analizējot, kādos apstākļos braucām piecdesmito un turpmāko gadu laikā, jāsecina, viss ir krasi mainījies.
Pirmkārt, satiksmes blīvums, paši satiksmes noteikumi un šoferu apmācība – viss mainījies un ne jau uz slikto pusi. Tajos gados šofera amatu daudzi uzskatīja par privilēģiju. Un tie teicieni un pārmetumi, ka pašreiz šoferi ir izlaidušies, nelieši, kuri pie visa vainīgi un jātiesā bez žēlastības, sodi jāliek aizvien lielāki… Dažos gadījumos tas ir pamatoti teikts, bet atrodiet mežu, kur visi koki ir taisni! Bieži braucu ar “žigulīti”, bet uzskatu, ka pēc astoņdesmit nav lietderīgi, arī bīstami sēsties pie stūres modernai mašīnai. Ieradumam ir milzīga nozīme. Mans skatījums uz pašreizējo situāciju no satiksmes viedokļa puses un braucēju kultūras nav nemaz slikti un traģiski vērtējams. Gods un slava ceļu policijas zēniem! Viņi ir pieklājīgi un saprotoši, tādam pašam jābūt ikkatram cilvēkam, kurš apsēdies pie stūres. Kāpēc lamāt pašiem sevi, jo drīz katrs trešais būs ar autovadītāja apliecību kabatā?
Pirmais bauslis būtu – autovadītāja pienākumi. Ja visi šo bausli zinās, atkārtos un par to domās, problēma būs atrisināta. Pazudīs teiciens – ātri brauksi, lēni nesīs. Avārijas ir bijušas, ir pašreiz un būs turpmāk, bet, lai tās samazinātu, jābūt saprotošiem, jāciena visi satiksmes dalībnieki. Atrodoties uz ceļa, ielas, mēs automātiski kļūstam atbildīgi par drošību uz tā. Ceļš vienmēr ir bīstamā zona, pat tas, kurš ved no jūsu mājas pagalma. Jau pagalmā var notikt avārija, kā tas bija nesen – māte, braucot atpakaļgaitā, nobrauca savu 3 gadus veco bērnu.
Un vēl būtiski svarīgs moments – ja redzi, ka tavā priekšā tiek pieļauta kļūda, mēģini no tās izvairīties, nevis stūrgalvīgi paliec pie tā, ka, lūk, es braucu pareizi un pārējais ir vienalga. Kā mēdz teikt – zirgam četras kājas, arī paklūp. No neapzinātām kļūdām neesam pasargāts neviens. Lai jums visiem laimīgs ceļš, prieks sirdī un labs garastāvoklis!
