Daukstu pagasta folkloras kopai “Līgo” novembrī palika 20 gadi kopš pirmā mēģinājuma, bet pirms dažām nedēļām tās dalībnieki atgriezās no Rokiškiem Lietuvā, kur piedalījās starptautiskajā folkloras festivālā “Aušta Aušrela” (“Saule celsies augšup”).
Daukstu pagasta folkloras kopai “Līgo” novembrī palika 20 gadi kopš pirmā mēģinājuma, bet pirms dažām nedēļām tās dalībnieki atgriezās no Rokiškiem Lietuvā, kur piedalījās starptautiskajā folkloras festivālā “Aušta Aušrela” (“Saule celsies augšup”).
Festivālā “Līgo” bijuši vienīgie lūgtie viesi, tāpēc lietuvieši veltījuši īpašu uzmanību un apsveikuma uzrunu teikuši latviešu valodā, kā arī vairākas melodijas dziedājuši kuršu valodā. Pirms folkloras kopas “Līgo” Rokiškos viesojies Gulbenes Tautas teātris.
Kopas vadītāja Inese Stalīdzāne stāsta, ka, atšķirībā no latviešiem, lietuvieši dančus izdejojot un dziesmas izdziedot līdz pirmajai adventei, tām atkal ļaujoties tikai pēc Ziemassvētkiem. Ievērojot senās tradīcijas, šajā laikā viņi atsakoties pat no kāzu rīkošanas, tāpēc arī festivāls bijis viens no pēdējiem pasākumiem.
“Bijām pārsteigti, cik lietuviešu folkloras kopas ir skaitliski lielas, vīri vienmēr atrodas otrajā rindā. Tas ir tāpēc, ka kopā darbojas gan dziedātāji, gan muzikanti. Visi kopā izpilda etnogrāfiskās dejas. “Līgo” festivāla koncertā ne tikai dziedāja, bet rādīja arī senos dančus un rotaļas. Atsaucība koncertā bija liela. Tam sekoja vēl lielāka sadziedāšanās festivāla dalībniekiem organizētajā saviesīgajā daļā,” stāsta vadītāja. Viņa rāda speciāli festivālam izgatavotu emblēmu no papīra, ko darinājusi Lietuvā iecienīta māksliniece. Kopas dalībnieki ir apmeklējuši šīs mākslinieces darbu izstādi, kas pārsteigusi ar Briseles mežģīnēm līdzīgiem darbiem no papīra.
Vasaras sākumā ciemos pie gulbeniešiem solījuši ierasties trīs folkloras kolektīvi no Lietuvas. “Tas ir pieguļas laiks, tāpēc kopīgi koncerti notiks dabā dažādās vietās, piemēram, pie upes, ezera un citur. Pasākumā piedalīsies folkloras kopas arī no citiem Latvijas rajoniem,” stāsta I.Stalīdzāne.
15 gadus ir savas mājas
Folkloras kopai “Līgo” jubilejas koncertprogramma ir sagatavota, bet svinības aizvien tiek atliktas. Tas tāpēc, ka dalībnieki tajās vēlas redzēt visus, kas kādreiz dziedājuši kopā, sadarbības partnerus, ar kuriem kopā veidoti dažādi kultūras pasākumi. “Mūsu mājas 15 gadus ir Staru kultūras namā, tāpēc ciemiņus uzņemsim tajā,” saka vadītāja un atceras, ka pirmie kopas mēģinājumi notikuši pat dalībnieku dzīvokļos.
“Īstā dzimšanas diena kopai ir 1984.gada 8.novembris. Tolaik Gulbenes kultūras nama direktors bija Pēteris Sūcis, viņš izteica priekšlikumu, ka kādā pasākumā ir vajadzīgas dziesmas par kara tēmu. Sanācām kopā 12 cilvēku grupa un ārkārtīgi patriotiskā pasākumā, tērpušies latviešu tautas tērpos, dziedājām latviešu tautas dziesmas. Sākumā bijām kā folkloras draugu kopa, jo dziedājām savam priekam un sevis pilnveidošanai.”
Ar nelieliem pārtraukumiem folkloras kopā “Līgo” 20 gadus darbojas tikai Rudīte Vaice, Veronika Pulkstiņa un Inese Stalīdzāne, jo dalībnieki ir mainījušies. “Ikvienā kolektīvā, kurā darbojas jaunieši, jāņem vērā, ka viņi pabeigs skolu, dosies studēt un diezin vai atgriezīsies kolektīvā. Cilvēkiem var būt dažādi apstākļi, kurus iepriekš nav iespējams paredzēt,” spriež I.Stalīdzāne.
Muzicē Brīvdabas muzejā
Kolektīva dalībnieki nevar atšķirt hronikas grāmatu un uzskaitīt visas uzstāšanās, bet to bijis ārkārtīgi daudz. Ar dziesmām sveikti dzejnieki un mākslinieki, kuplināti dažādi pasākumi, piemēram, Dzejas dienas un pat sporta pasākumi. Par tīkamāko esot uzskatāmas Mālu dienas kopā ar keramiķi Baibu Dumpi, kas vairākus gadus tradicionāli notiekot Latvijas Brīvdabas muzejā. “Tad mums ir iespēja dzīvot Brīvdabas muzejā, gulēt latviešu senajās gultās un doties uz pirti pusnaktī, kad apkārt lidinās sikspārņi un pūces, atvērt cepli, liekot uguns stabam pacelties augstu debesīs,” stāsta vadītāja.
Šobrīd kopā darbojas 15 dalībnieku, bijis laiks, kad tā līdzinājusies nelielam korim, kādu laiku folkloras piekritēji bijuši arī policijas darbinieki. Tas devis iespēju piedalīties tolaik PSRS Baltijas republiku milicijas pašdarbības festivālā Kaļiņingradā. I.Stalīdzāne atceras, ka toreiz festivāla gājienā Lietuvas milicijas kolektīvi gājuši zem nacionālā karoga. Viņiem izdevies paspert tikai 20 soļus, tad vajadzējis nomainīt karogu.
Dziesmas atnāk pašas
Vadītāja stāsta, ka kopas nosaukums – “Līgo” – izvēlēts tāpēc, ka tas visiem šķitis skanīgs, līgans, melodisks un latviski skaists, bet arvien jaunu melodiju meklēšana esot azartiska nodarbe. Dziesmas atnākot pašas, lai gan grāmatu tirdzniecības vietās un dažādās izsolēs viņa mēģinot iegādāties visu, kas saistās ar latviešu folkloru. Daudzas melodijas, kas iekļautas kopas repertuārā, iedziedājušas senās teicējas. Katru gadu dalībniekiem esot kāda vismīļākā dziesma. Šogad tā ir melodija “Kā labada mežu gali”. Arī tautas tērpi – pašu dalībnieku sarūpēti. Cītīgi tiekot izšūtas blūzes, priekšauti un aubes, adītas rakstainas zeķes un cimdi, tamborēti lakati, ķekatnieku gājieniem darinātas maskas. Dalībnieki uzskata – galvenais ir saudzēt un prast godam nest tautas tērpu.
Folklora komercializēsies
20 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai sevi apliecinātu, bet kādi būs nākamie 20?
“Folklora būs komerciāla. Tas ir neizbēgami, jo ir vajadzīgas dažādas arhaiskas lietas, lai ārzemju tūristiem uzskatāmi rādītu dzīvi, kāda bija, piemēram, Latvijā 14.gadsimtā. Folklora saglabāsies tikai tāpēc, ka tā būs saistīta ar biznesa piedāvājumu – organizēt senlatviskus svētkus un tamlīdzīgi. Piemēram, zvana no Austrālijas un lūdz rast iespēju kādā latviešu sētā nosvinēt Ziemassvētkus. Lūk, ir piedāvājums, ko pieņemsim. Kāpēc norobežojamies no latviešu folkloras, ļaujot piesārņot savu valodu ar angļu vārdiem? ” uzskata I.Stalīdzāne.
