Rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks – Nārbuļu dzimtas sāgas atklājēji.
Rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks – Nārbuļu dzimtas sāgas atklājēji
Apbrīnas vērta ir saskaņa, kas valda starp rakstniekiem Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku, kas ir arī sieva un vīrs. Tā spēlējas viņu rotaļīgajos dialogos, stāstot par radošajām iecerēm, uzdzirkstī smieklos par ikdienišķo un izpaužas paveikto darbu pamatīgumā. Par to pārliecinājās arī tie Gulbenes bibliotēkas lasītāji, kas ar abiem literārā vārda meistariem bibliotēkā tikās pagājušā gada nogalē.
Pirmā vārda ņēmēja šādos pasākumos vienmēr ir Māra. Daži apsveicināšanās vārdi, steidzīgs smaids, īss acu skatiens – uzmests blakus sēdošajam Vladimiram – un sākas saruna.
Ar mīlestību par “Likteņa līdumniekiem”
M.Svīre ir vairāku filmu scenāriju autore. Šobrīd visvairāk skatītā dzimtas sāga ir “Likteņa līdumnieki”, kuras pamatā ir V.Kaijaka romāns. Par Nārbuļu dzimtas varoņiem abi rakstnieki runā kā par saviem tuviniekiem, izgaršojot katru tēlu un notikumu. Rakstot filmu scenārijus, M.Svīrei ir iespējams apvienot gan vārdu, gan bildi.
“Rakstot scenāriju, ir jāprot saredzēt sakarības, lai viens filmas posms neizkristu no otra, radot neizpratni skatītājos. Tas, ko Kaijaks ir uzrakstījis romānā, man ir jāpārvērš darbībā. Es jau iztēlē redzu, kā izskatīsies filmas epizode, kur stāvēs varoņi, kā viņi kustēsies, ko nesīs rokās un tamlīdzīgi. Tiesa, kad televīzijā skatos “Likteņa līdumniekus” un tagad – “Mantiniekus”, saskatu arī trūkumus, bet tā jau ir vienmēr,” saka M.Svīre. Viņas mīļākais Nārbuļu dēls ir Jānis – klusas, vārdos neizpaustas dziļas mīlestības pārpilns pret Mirgu. “Viņš man ir gluži kā pašas dēls,” saka scenārija autore, piebilstot, ka viņai ir veicies ar režisori Virdžīniju Lejiņu, kura arī visu redz kopsakarībās. Par Nārbuļu dzimtu M.Svīre varētu runāt daudz, piemēram, ka Valkas rajona pilsētiņa Seda izrādījusies vispiemērotākā padomju gadu atainojumam, kā filmēšana notikusi Sibīrijas sādžā un daudz ko citu.
Disciplīna prasa sapratni
No malas raugoties, šķiet, ka Māra un Vladimirs nemitīgi atbalsta un veicina viens otra literāro izaugsmi. Tiesa, Vladimirs precizē, ka sieva viņu pārāk audzinot, lai gan pašdisciplinēšanās esot vajadzīga abiem.
“Vislabākā disciplinēšanās bija tad, kad Māra strādāja “Latvijas Avīzē”, mani vienu pametot dzīves saplosīšanai. Nekas cits neatlika, kā rakstīt. Man tas veicās, jo nebija, kas traucē,” smejas Vladimirs. Laiku, kad viņš strādājis pie “Likteņa līdumniekiem”, autors uzskata par ražīgu. Abiem literātiem bijuši periodi, kad, no rīta pieceļoties, apsēdušies katrs pie sava galda un rakstījuši. “Apmēram pulksten 12.00 Svīre sāk uz krēsla trīties, prasot, vai kafentiņu arī kāds dos? Tad es eju vārīt kafiju un pasniedzu to kundzei, kura paspējusi sasmērēt maizīti. Pēc tam mēs atkal apsēžamies pie galda, Svīre, protams, pie labākā galda,” joko Vladimirs. Viņš atzinīgi novērtē M.Svīres grāmatas, kuru tapšanai autori iedvesmojusi pa logu redzamā Daugava pretim Staburagam. Māra piebilst, ka abi esot slinki rakstītāji, bet čakli kā cilvēki, kurus interesē, kas notiek citviet pasaulē. Šīs intereses vadīti, abi iepazinuši Brazīliju, kur tikušies ar savulaik izceļojošajiem latviešiem, lai gūtu pārliecību, ka latvieši kopā turas tik ilgi, kamēr ir savā zemē.
Rakstnieki aizšauj greizi
Šodien abi rakstnieki nenoliedz, ka esot viens otra sirdsapziņa, bet, lai nonāktu pie šā secinājuma, neiztikts arī bez labsirdīgas kritikas. Izrādās, ka M.Svīre savulaik ir studējusi jurisprudenci, tāpēc viņai nebijis grūti norādīt vīram, kurā romānā vai stāstā viņš aizšāvis greizi, nezinādams juridiskās lietas. V.Kaijaks atkal atbild ar joku, ka Māra viņam veltīgi izteikusi aizrādījumus, jo šodien aplamību ir tik daudz, ka ne saskaitīt. “Ar gadiem esmu kļuvusi iecietīgāka. Savulaik vīram teicu priekšā sižetus grāmatām, līdz vienu reizi Kaijaks tieši noteica: “Raksti pati! Tu man izstāsti stāsta sižetu, bet tas vairs nav mans stāsts.”
M.Svīre neliedzas, ka viņā radies spīts pierādīt, ka arī pati var labi un interesanti rakstīt. Rakstniece stāsta, kā pirmo reizi apņēmusies aiznest savus darbus uz laikraksta “Literatūra un Māksla” redakciju, lai parādītu Ēvaldam Vilkam. Tomēr tie nosūtīti pa pastu, jo Māra negribējusi izmantot to, ka ir pazīstama kā Kaijaka sieva un dzejnieces Lijas Brīdakas māsa. Pēc vairākiem mēnešiem viņa laikrakstā ieraudzījusi savu pirmo stāstu “Grēksūdze”. Sākumā neviens nezinājis, kas ir Māra Svīre, jo uzvārds izraudzīts kā pseidonīms. Otro stāstu viņa aiznesusi jau uz žurnāla “Karogs” redakciju. Tolaik stāstniece galvenokārt vēlējusies sevi pierādīt, neizvirzot konkrētus radošus mērķus.
Pakļauti izdevniecību kaprīzēm
“Mums neviens līgumā nenorāda, kāda būs grāmatas vai stāsta tirāža, norādot, ka tā ir izdevēja darīšana. Es to saucu par autora “apjāšanu”. Es rakstu vienā eksemplārā, bet izdevējs rēķina, cik varēs pārdot,” prāto M.Svīre. Lata romānus esot pieņemts izdot 1000 eksemplāros, bet to, ka “Enijas bize” izdota 18 000 eksemplāros, V.Kaijaks uzzinājis tikai pēc diviem trim gadiem. Izrādās, ka autoram samaksātais honorārs šodien no metienu skaita vairs nemainoties. Valdītājs esot brīvais tirgus un savstarpēja vienošanās, ka pirmais savu cenu diktējot grāmatas izdevējs.
“Es varu pateikt paldies un doties projām, bet cik tad tālu aiziesi?Mums ir daudz izdevniecību, bet viena – labprāt drukā, nelabprāt maksā, otra – maksā ļoti maz, trešā – maksā procentus no pārdoto grāmatu summas. Ja gada laikā iespējams pārdot 2000 grāmatu, tas ir ļoti labi,” stāsta M.Svīre.
***
fakti
Rakstniece Māra Svīre dzimusi 1936.gadā. Rakstnieces karjeru sākusi 1972.gadā.
1977.gadā ekranizēts viņas darbs “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.
1986.gadā ekranizētais romāns “No cīruļiem līdz griezei”, filmas nosaukums “Durvis, kas tev atvērtas” ieguvis E.Veidenbauma prēmiju.
Scenārija autore TV seriālam “Likteņa līdumnieki”.
Sarakstījusi romānus “Tik vienu vizošu zvaigzni”, “Tāds laiks”, “Māsas”, “Slazdu krogs un divi nami Rīgā”, eseju krājumu “Sotto voce. Pusbalsī”, vairākas pasaku grāmatas bērniem, ceļojuma aprakstu “Orhidejas zem zilām ziemas debesīm”.
Veidojusi regulārus radioraidījumus par cilvēku attiecību kultūru.
Vīrs – rakstnieks Valdimirs Kaijaks, dēls – akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi” valdes priekšsēdētājs Māris Kaijaks.
Vladimirs Kaijaks dzimis 1930.gadā. Literārās publikācijas kopš 1949.gada.
Atdzejojis A.Puškina un F.Tjučeva darbus.
Pirmā grāmata – dzejoļu krājums “Putni laižas pret vēju” 1963.gadā. Pirmā prozas grāmata – stāsts bērniem “Putenī” 1964.gadā. Nozīmīga daiļrades tematika veltīta karam, rakstījis arī kriminālstāstus un kinoscenārijus.
1990.gadā par stāstu “Cilda” piešķirta E.Veidenbauma prēmija.
Pēc darbiem “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm”, “Nārbuļu dēli” un “Mantinieki” izveidots scenārijs TV seriālam “Likteņa līdumnieki”.
