Patiesība var nepatikt, bet patiesība tāpēc ir patiesība. Tuvojas 25.marts. Es atceros 1949.gada to dienu: sniega veselas lielas kupenas, ragavās tētis ved uz skolu, pusceļā uz Gulbeni – Lejasstrados pie Pūriņu mājas sienas – sniegā sakumpuši sēž veci cilvēki, bērni… Jautāju tētim, bet atbildi nesaņēmu. Skolā tanī dienā mūsu klasē neieradās Inta Šmite, Pēteris Bokalders, bet skolā vairāk nekā desmit bērni neieradās.
Mēs nedrīkstam aizmirst šo dienu un arī pārējās līdzīgās, kad sākās mūsu valsts iznīcināšana. Tās iznīcināšanā piedalījās jaunai varai simpatizējoši aktīvisti. Klusējot par to dienu nežēlību, mēs saudzējam savus vajātājus. Padomju varas aktīvisti ieņēma vadošus, labi atmaksātus amatus un pārējās privilēģijas – dzīvokļus u.c. Tā nostiprinājās spēcīga un gadu desmitus izturīga vara, kuras “metastāzes” vēl šodien sēž pilsētas domē. Pensionētā aktīviste grasās izdot grāmatu par novadniekiem, kuri atstājuši nozīmīgas pēdas vietējā vēsturē. Apsveicami! Ir daudzas jomas, iespējams, viņai tuvas un zināmas: par lomu partijas, komjaunatnes sekretāru darbību.
Paldies mūsu “Dzirksteles” kolektīvam, kurš gandrīz katrā numurā mūs iepazīstina ar mūsu novada brīnišķīgajiem cilvēkiem – tā ir šī laikmeta veidotā grāmata! Mūsu novadam derētu piepulcināt grāmatu par brīnišķīgu skolotāju Jāni Zvaigzni un luterāņu mācītāju Jundzi. Ja mūsu tautai nebūtu tādu garā stipru cilvēku kā Māra Zālīte, Anšlavs Eglītis, ārsts un mācītājs Māris Ķirsons un vēl citu viņiem līdzīgo, tad mūsu tautai būtu čečenu liktenis, kuriem vairs nav savas valsts, valodas, zemes un kuri tiek saukti par bandītiem.
Represētie, rakstiet atmiņas, veidosim grāmatu, kura būs rakstīta ar sirds asinīm un asarām. Rakstiet, veidojiet katrs savu vai veidosim novadā kopīgo. Daudziem valdošajiem šī tēma ir neērta. Jūs visi esat pelnījuši cieņas pilnu attieksmi! Nestaigāsim ar noliektu galvu – tā neiederas jums. Varbūt tā piestāv citiem, kuri visos laikos ir rāvušiem pie varas grožiem, – kaut viņi paietu maliņā…
