Gulbenietis Jānis Brūniņš atzīst: “Ja tagad vajadzētu, arī ietu. Tas laikam gēnos, jo man tēvs kādreiz bija Latvijas robežsargs.” Jānim joprojām spilgti atmiņā ir pirms 30 gadiem piedzīvotais. “Toreiz strādāju “Lauktehnikā”. 14.janvārī sporta zālē bija sanāksme par to, ka vajadzētu braukt uz Rīgu atbalstīt barikāžu aizstāvjus. Man tad sāpēja zobs, un es aizbraucu pie zobārsta, kurš man sāpošo zobu izrāva. Bija auksts laiks, un zobārsts teica, lai neapsaldēju. Braucot uz mājām, satiku kaimiņieni, kura man teica: visi taisās uz Rīgu, vai tad tu nebrauksi?” atminas Jānis.
Dzirdot kaimiņienes teikto, Jānis nolēmis braukt. No “Lauktehnikas” uz barikādēm Rīgā brauca gan ar autobusu, gan smago kravas mašīnu “Ural”. “Mēs bijām Rīgā pie telegrāfa Dzirnavu ielā. Tas bija jāapsargā. 14.janvāra vakarā mēs bijām Rīgā, un 15.janvārī interfrontei bija paredzēts gājiens laikam uz Daugavas stadionu. Visiem nezin kāpēc izsniedza gāzmaskas. Helikopteri lidinājās. Kaut kas pabļāva, ka “omonieši” tuvojas, jāstājas ķēdēs. Nezinu, kurš tas bija no gulbeniešiem, bet tieši viņš mudināja veidot pirmo ķēdi. To arī izdarījām. Pēc tam jau arī citi sāka veidot ķēdes. Sajūtas bija vienojošas. Man bija 33 gadi. Toreiz vairākas ģimenes draudzējāmies, un mēs, vairāki draugi, bijām Rīgā, savukārt sievas vienā dzīvoklī pie radio klausījās, kas notiek. Cilvēku atsaucība, kas toreiz virmoja gaisā, ir neaprakstāma! Varēja iet jebkurā dzīvoklī, ja, piemēram, vajadzēja uz tualeti. Un tur bija arī krievu tautības pārstāvji, bet arī viņi bija vienoti ar mums. Atceros, ka viena tantiņa gados atnesa mazu bļodiņu ar ceptiem kartupeļiem, lai cienājamies ar to, ko varējusi sarūpēt. Sirsnīgi!” stāsta Jānis.
