„Mūsu zemīte ir kā Dieva galds, uz kura izaug viss, tikai vajag ar mīlestību sēt un iesēto kopt,” šī kādas seniores izteiktā pārliecība, kā arī pasākums „Lauki ienāk pilsētā” kārtējo reizi lika aizdomāties par mūsu Latvijas laukiem un cilvēkiem, kuri kopj šo Dieva galdu. Ejot garām saimniecību un lauku uzņēmumu stendiem, jutos iekšēji lepna par to, kā šodien mainījusies lauksaimnieku ikdie-na, ka tautas dziesmās apdziedātais sprigulis, ar kuru savulaik rijā kūla arī mans vectēvs, īstens Latviešu zemnieks savā būtībā un pārliecībā, ir kļuvis par aizraujošas atrakcijas rīku, bet senā kuļmašīna – par pilsētnieku apbrīnas objektu. Vēroju, ar kādu interesi un izbrīnu bērni vēroja govju slaukšanas procesu, beidzot saprotot, ka piens uzreiz nerodas pakās, bet olas ir vistu izdētas. Kas zina, varbūt tieši tajā brīdī, vēl nevienam nenojaušot, kāda puišeļa sirdī dzima apņēmība: kad izaugšu, būšu lauksaimnieks. „Kas tad te ko redzēt! Lauki un to smaka vien,” dzirdēju arī nicīgu izteikumu. Skumji, ka tas skanēja no pusmūža sievietes mutes, kura droši vien katru dienu virina Rīgas lielveikalu durvis, lai pirktu „smakojošajos” laukos izaudzēto. Raudzījos uz viņu un domāju, cik patiesībā nabadzīga ir šī kundze, jo, iespējams, viņa nezina, kā laukos smaržo rīts, kā garšo no rasotas zāles pacelts ābols. Pagāju viņai garām ar pārliecību: kamēr laukos būs kaut viens cilvēks, kurš pavasarī dzīs vagas tīrumā un rīta agrumā dosies uz kūti slaukt govis, tikmēr lauki nezudīs, ļaujot mums visiem sēdēt pie šī Dieva galda.
