Šodien pulksten 12.30 sāksies un pusstundu Latvijas radio 1.programmā skanēs “Radioiela”. Tajā notiks spēle “Radioielas kiosks” (absolūts jaunums!).
Šodien pulksten 12.30 sāksies un pusstundu Latvijas radio 1.programmā skanēs “Radioiela”. Tajā notiks spēle “Radioielas kiosks” (absolūts jaunums!) kopā ar kādu laikraksta “Dzirkstele” redakcijas pārstāvi. Kurš tas būs, lai paliek noslēpums.
Lasītāji ir aicināti klausīties un just līdzi dzirkstelietim, kas radiospēlē sacentīsies ar pārstāvi no Limbažu rajona laikraksta “Auseklis” redakcijas. Abu redakciju pārstāvji radiospēlē piedalīsies ar telefonsarunas palīdzību tiešraidē. Spēles dalībnieki gan piedalīsies brīvā sarunā, gan atbildēs uz pieciem jautājumiem.
Lasītājus vēlamies tuvāk iepazīstināt ar tautā iemīļoto radiožurnālistu Dzintaru Tilaku, kas ir “Radioielas” balss un sirdsapziņa. Viņu saistām arī ar Latvijas Radio 2.programmas iecienīto radioraidījumu “Sirdslietu aģentūra”.
– Jūsu vizītkarte!
– Lai gan liekos gana jauns un ņiprs rīdzinieks, tomēr personas koda pirmā daļa nemaz nav tik jautra: 070959. Tas izsaka daudz, arī to, ka pēc horoskopa esmu Jaunava (ar to arī lepojos). Izglītība? Augstākā, iegūta Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, studējot masu režiju (man patīk skatuve, arī jebkuru darbu vairāk daru no režijas viedokļa). Šobrīd esmu Latvijas Radio 1 programmu vadītājs (“Radioiela”, “Monopols”) un Latvijas Radio 2 autors un producents raidījumam “Sirdslietu aģentūra”. Man ir divas meitas, ar kurām lepojos.
– Ar cik gadu stāžu esat radiožurnālists?
– Patiesībā nekad neesmu interesējies par žurnālistiku un sevi par tādu neuzskatu. Kā atnācu uz radio, tā nokļuvu izklaides lauciņā, protams, arī intervējot, analizējot un pētot, bet… tomēr izklaides virzienā. Jā, esmu intervējis simtiem cilvēku, jo radio kopumā esmu nostrādājis vairāk nekā 14 gadus. Tas varbūt izklausās naivi, bet es mīlu savu darbu, savus kolēģus un visus (gandrīz visus) klausītājus . Tur jau tā “fiška”: ja nāc ar atklātiem vārdiem, esi vienkāršs un godīgs, tad tevi tādu pieņem un arī iemīl. Ja man rīt pateiktu, ka turpmāk man būs lemts strādāt ziņu nodaļā ar trīsreiz lielāku algu, jau parīt es aizietu no radio. Lūk, to darbiņu nespētu ne padarīt, ne iemīlēt.
– Kālab beidz eksistēt “Sirdslietu aģentūra”? Vai būs kas cits vietā? Vai reiz pienāks gals arī “Radioielai”?
– Ar “Sirdslietu aģentūru” ir tā, ka 8 gadus un 4 mēnešus katru svētdienu to darījām kā hobiju, nedomājot par normālu atlīdzību. Bet gadi iet… Cik var? Piemēram, es 13 gadus strādāju sestdienās un kopumā vairāk nekā 10 gadus arī svētdienās. Un tas nav normāli. Citi dodas izklaidēties nedēļas nogalē kopā ar ģimeni vai draugiem, bet es “kā pielaulāts” brīvdienām. Un vēl – ir tādi pētījumi, ka raidījums normāli dzīvo 3 gadus, pēc tam jau ir sevi izsmēlis. Tam es gluži nepiekrītu. Nu tā. Šī mūsu “joma” cilvēkiem būs vienmēr aktuāla. Nāks citi klausītāji vietā ar saviem stāstiem un problēmām, un viss atkal notiks…
Ar mums bija tā: paziņojām, ka beidzam, bet, izrādās, beigt nemaz nevaram, jo pastāv arī nacionālais pasūtījums valsts medijiem. Ups! Ko darīt? Te nu atradās kompromiss, kura rezultātā raidījums atsāks skanēt ceturtdienu vakaros ar citiem noteikumiem, ar citu “uzrāvienu” (gribas cerēt). Man jau pašam kļuva žēl, ka viss beidzas. Arī “Radioiela” tagad ir ar citu “uzrāvienu” – tur man atvēlēja galveno lomu sestdienas programmā, un ceru, ka tikšu galā. Savukārt “Monopols” man ir lieliska iespēja satikties ēterā darbdienās ar ļoti jaukiem cilvēkiem. Reizēm jau šķiet, ka man par daudz tā radio ētera goda tiek, bet… tomēr patīkami, ka novērtē un uztic.
– Vai esat jau dzimis kā komunikācijas ģēnijs vai izkopāt sevī šīs prasmes?
– Neesmu ne dzimis, ne arī esmu “komunikācijas ģēnijs”. Vienkārši gribu un strādāju vairākus radošus darbus savā mūžā. Arī sūrā pieredze ar intervējamiem cilvēkiem nu gandrīz nekad nav bijusi. Visi ir labi. Galvenais – esi patiesi ieinteresēts otrā cilvēkā, un viņš tev atklāsies. Vēl arī – nekad nesamelo un neapmāni.
– Mīlestība un maģija. Cik lielā mērā tas svarīgi jūsu dzīvē un darbā?
– Mīlestība un maģija? Divas nesavienojamas lietas. Darbā ne vienu, ne otru nevajag noteikti. Bet privātajā dzīvē pietiek ar to vienu, to pirmo.
– Vai esat zaļās domāšanas cilvēks? Nezin kāpēc tā liekas…
– Cenšos zaļi domāt, bet ne jau tikai raidījuma “Zaļais vilnis” iespaidā. Reizē ar raidījumu arī izglītojos. Bet ticiet man, arī pirms tam neesmu mežā atkritumus atstājis, kūlu dedzinājis, lopiņiem pāri darījis. Aiz citiem dažreiz esmu arī mēslus vācis (tagad lielos). Pašam man problēmas ar atkritumu normālu šķirošanu. Sakām, ka vajag, bet nav jau kur. Arī aptiekā nodot vecus medikamentus vēl neesmu mēģinājis. Zaļa doma jau ir, bet zaļu darbu vēl trūkst.
– Par ko sapņojat? Vai ticat sapņiem? Vai jātic? Vai varbūt tie tikai maldina, novirza no reālās dzīves un ved nekurienē?
– Par ko sapņoju? Hm… Bet izrādās, ka jautājums ir par sapņiem miegā. Manējie ir murdziņi. Labi un ne tik labi murdziņi. Jo labāka iztēle, jo krāšņāki sapnīši. Nekad tos necenšos attiecināt uz reālo dzīvi. Šādā veidā rotaļājas mana zemapziņa, un tai arī vajag atļaut savu prieciņu.
– Vai ticat globālajai sasilšanai un drīzam pasaules galam?
– Globālai sasilšanai nav jātic. Globālā sasilšana ir jāredz. Un es to diemžēl redzu. Arī tad, kad ziemā eju gar Rīgas aizsalušajiem kanāliem un pīļu koloniju, kad bildītē paskatos uz cūkdelfīnu Baltijas jūrā.
– Vai ticat citplanētiešiem?
– Ar citplanētiešiem ir kā ar globālo sasilšanu – jāredz. Ar pārīti no viņiem kontaktējos. Normāli ļautiņi, kuri liek mums saprast, bet mēs negribam un negribam. Mēs tādi padumji sīkie laikam esam – paši sev darām pāri, karojam pēc principa “viņš pirmais sāka mēdīties”. Tikai nejautājiet, kur un kad atkal tikšos ar saviem “citādi domājošajiem”.
– Vai jums ir grēki, ko sūdzēt?
– Man ir grēki. Pats sev reizēm atlaižu tos, bet reizēm – neatlaižu (lai nu pamokās cūķis tāds).
– Kā jums liekas, vai cilvēkiem pietrūkst sarunu (ikdienā) vai to ir par daudz?
– Runāt un muldēt var katru dienu, bet – vai vajag? Izrunāties cilvēkiem savā starpā – tā jau ir cita un vajadzīga lieta. Jā, mēs pārāk maz izrunājam sasāpējušas problēmas, pārāk maz sakām labo cits citam. Cilvēkus kategorijās nekad nedalīšu, citādi viņi tur arī paliks, tajā manis iedalītajā kategorijā. Viss ir vienkārši: ja kāds runā, kādam ir arī jāklausās. Un daudz lielāka māksla ir uzklausīt otru, nekā runāt pašam.
– Vai pavasaris ir jūsu mīļumlaiks?
– Ak, pavasar, cik labi, ka tu esi tāds gaišs un cerīgs!
– Ko vēl nepajautāju, bet jūs gribējāt, lai pajautāju?
– Jūs man nepajautājāt neko par Gulbeni, bet es gaidīju. Gribēju teikt, ka man ļoti patīk šī pilsēta, bet pilsēta jau nav tikai mūris, pilsētu veido cilvēki. Man jāatzīst, ka starp daudziem gulbeniešiem, kurus zinu, visi ir labi un krietni cilvēki. Protams, vairāk pazīstu muzikantus, māksliniekus, kultūras darbiniekus, uzņēmējus, arī vairākas ģimenes. Žēl tikai, ka sen neesam tikušies. Savulaik esmu viesojies arī “Dzirksteles” redakcijā, man pat ir pierādījums – inscenēta fotobilde, kurā esmu redzams, “uzlaužot” “Dzirksteles” seifu. Tā, lūk! Pasaule ir maza. Bet Latvija vēl mazāka un mīļāka.
