Neņemos apgalvot, taču domāju, ka nav otras tādas tautas kā mēs. Mēs ziedojam. Ziedojam visa sava mūža garumā. Pat tad, kad finansiālais stāvoklis nebūt nav tas labākais, tomēr tiek atrasta kāda iespēja ziedot. Kāds ziedo medicīnas iestādēm, kāds – grūtībās nonākušam līdzcilvēkam, kāds – dzīvnieku patversmei vai vienkārši pabaro gulbi Spārītes parkā. Ir ļoti cēli ziedojumi. Tiek ziedots Brīvības pieminekļa restaurācijai (kurš, starp citu, arī uzcelts tika par tautas saziedotiem līdzekļiem). Rīgas Brāļu kapu sienas restaurācija un kur vēl Latvijas simtgadei veltītais Likteņdārzs, par kuru gan personīgi man ir dalītas jūtas. Ieeja dārzā – maksā, novieto mašīnu – maksā, par koka iestādīšanu vai vēlējuma uzrakstīšanu nemaz nerunājot. Diez vai man gribas vairs ziedot. Sarežģītāk ir izprast ziedojumus partijām. Sava labuma meklējumi vai pārliecība? Tas lai paliek uz katra ziedotāja sirdsapziņas. Neskaitāmas ziedojumu kastītes veikalos, labdarības pasākumi. Kur tam visam mēs rodam naudu? Mēs pat nezinām, vai mūsu ziedojums nonāk tieši tam mērķim, kam tas domāts, taču to darām, jo tādi ir Latvijas iedzīvotāji. Ir lietas, ko nespēj valsts, bet tauta spēj. Un tas mūs visus kopā padara stiprākus. Kā dziesmā dzied: ”Ziedojiet, ziedojiet, ziedojiet, ziedojiet, lūgums šis domāts ir jums.”
