Saistībā ar Ukrainas notikumiem daudz kas šķiet kā tādā sliktā filmā, kura tūliņ beigsies un varēs atviegloti uzelpot, bet tā viss nenotiks. Redzot, kā fanātiski brēc par puvušo kapitālismu, fašisma atdzimšanu, ir sliktas sajūtas. Kronis visam, protams, ir šo “darbaļaužu” sauklis “na kaļeņah” (uz ceļiem no krievu val.), kas tika izkliegts uz Maidana aizstāvjiem, sekoja arī darbības. Sanāk – par fašisma rēgu uztraucas, bet neredz aiz savas muguras komunisma rēgu. Domāju, kas aptumšo šiem cilvēkiem prātu – šausmīga nabadzība, neizglītotība, “dzīvošana mucā” vai varbūt pārlieka alkohola lietošana? Taču saprātīgi domājošam cilvēkam ir grūti atrast argumentus, kāpēc tieši Putins Krimai atnesīs laimīgāku nākotni. Iedzīvotāji Krievijā nudien nedzīvo milzīgā labklājībā. Un, ja Putinam patiesi tā rūpētu savu tautiešu intereses, tad viņu, pirmkārt, vajadzētu satraukt tas, ka ekonomiskās sankcijas smagi “sitīs” pa abām pusēm, vispirms jau pasliktinot cilvēku dzīvi paša zemē. Vēlme dzīvot citādāk, nesamierinoties ar valdošās politiskās elites korumpētību, bija Ukrainas notikumu sākums, kad cilvēki sāka protestēt Maidana laukumā. Un tā bija apbrīnojama pilsoniska drosme. Protams, Maidanā nebija pulcējušies tikai ideālisti, netrūka arī radikāļu un provokatoru, kas beigās noveda pie upuriem un lielākas sabiedrības šķelšanās. Var pilnībā piekrist Vladimiram Ņikitinam, krievvalodīgajam Ukrainas pilsonim, ka Ukrainu sašķēla cilvēku orientēšanās uz dažādu pagātni un dažādām nākotnes vīzijām. Tomēr vienīgais ceļš ir ukraiņiem atrast savu kopsaucēju – mesija ne no austrumiem un pat ne no rietumiem te nelīdzēs.
