Pa Rīgu drasē meža cūkas, bet Gulbenē… gulbju ģimene ravē vagas mazdārziņā. Un vanags vajā baložus daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Bet meža pīles plunčājas zem parka strūklakas. Un lapsas apēd kaķiem nolikto sauso barību pie atkritumu konteineriem. Kā arī eži un vardes apdomīgi šķērso brauktuvi. Un zalkši nāk ciemos neaicināti. Bet ērces mums uzglūn pat piemājas apstādījumos. Un stārķēni mācās lidot tieši virs mūsu galvām. Mežs ienāk pilsētā! Tā šo situāciju man nesen komentēja gulbeniete Māra Matisone. Varbūt tā ir jābūt? Varbūt daba mums liek aizdomāties, ka esam atļāvušies par daudz, ka cilvēkam ir jāsarūmējas un jāatstāj arī vieta kokiem, zālei, dzīvajām radībām, nevis tikai jādomā par savām ērtībām un to, lai automašīna vienmēr būtu, kā saka, “pie pakaļas”. Mums saka – nebarojiet ar maizi pīles, gulbjus un baložus! Mūs aicina – neglābiet ievainotus stārķus! Mums iesaka – neuztraucieties par sabrauktām vardēm un ežiem! Mums norāda – izšaujiet lapsas. Mēs bieži vien gribam ignorēt to, ka māte Daba dzīvo pati savu dzīvi, kuru mēs nevaram un nedrīkstam regulēt. Ja sākam traucēt par daudz, viņa mūs sākumā brīdina un vēlāk arī soda. Kā izlīgt ar dabu, kā saglabāt līdzsvaru? Dziednieces Singas reiz man ie-teiktais skanēja bezgala vienkārši: “Tev nebūs nokaut!” Pat ne blusu. Liekas, tas ir pārāk ekstremāli. Varbūt jāsāk ar saprotamākām situācijām? Saglabāsim vecos kokus pilsētā, jo tie ir vajadzīgi putniem un kukaiņiem! Izveidosim varžu un ežu migrācijas ceļus zem brauktuvēm! Vai varam? Kāds teiks – no tā tikai zaudējumi. Vai tiešām?
