Dzintars un Aija savu dzīvi nemaz nevar iedomāties bez volejbola. Dzintars ir gan volejbola tiesnesis, gan spēlētājs, gan arī volejbola turnīru organizētājs, savukārt Aija volejbola spēlei pievērsusies jau no trešās klases. Abi ir šī sporta veida cienītāji.
Vieno kopējs vaļasprieks
Dzintars stāsta, ka aizraušanās un mīlestība pret sportu ir radusies tik sen, ka pat grūti ir nosaukt konkrētu laiku, kad tas bijis. “Mācoties sākumskolas klasēs, spēlēju basketbolu, tad, tehnikuma laikā, iesaistījos visās iespējamajās sporta komandās, kādas vien skolā bija – volejbola, basketbola, vieglatlētikas, futbola, kā arī piecus gadus nodarbojos ar sambo. Pēc armijas sāku strādāt policijā, un mums trešdienu vakaros bija sporta treniņi. Tur nāca arī entuziasti trenēties volejbolā. Paliku arī uz viņu treniņiem un vairāk sāku pievērsties tieši volejbolam. Esmu to apguvis pašmācības ceļā,” atceras Dzintars. Viņš atzīst, ka volejbols tagad ir kļuvis par primāro sporta veidu, kaut gan pēdējā laikā ir pievērsies arī hokejam. “Tas man arī patīk, un, ja kaut kas patīk, tad tas arī sanāk,” teic Dzintars. Dzīvesbiedre Aija piebilst, ka volejbols ir kļuvis par kopēju aizraušanos. Kopā viņi brauc uz dažādiem turnīriem un spēlēm. Arī dēli Linards un Valters jau izrāda interesi par volejbolu. Puikas ar prieku dodas līdzi vecākiem uz sporta zāli vai stadionu. Aijai pārtraukumi volejbola spēlē ir bijuši vien tad, kad dzimuši puikas, bet tā katru dienu regulāri viņi apmeklē treniņus un brauc uz sacensībām.
Dzintars stāsta, ka sporta grafiks ir noslogots. “Gads mums ir sadalīts. Ziemas mēneši paiet treniņos sporta zālē. No aprīļa līdz jūnijam ir tāds neliels pārtraukums un atpūta no sporta. Tad atkal sākas pludmales volejbols, kurš parasti ilgst līdz augusta beigām, un tad līdz oktobra sākumam mums atkal ir maza pīppauzīte,” stāsta Dzintars. Piemēram, šodien notiek Dzintara organizētā Gulbenes rajona spartakiāde pludmales volejbolā, uz kuru šoreiz Aija kopā ar dēliem dodas kā līdzjutēji.
Visam laika nepietiek
Darbdienas abiem aizrit strādājot sev tīkamu darbu. Aija ir sporta skolotāja 3.pirmskolas izglītības iestādē. Viņa atzīst, ka divtik lielu prieku rada brīži, kad redz, ka mazie sportisti ar prieku nāk uz viņas sporta nodarbībām. Dzintara darbdiena, kā viņš pats saka, “paiet uz riteņiem”. Viņš ir SIA “Vidzemes būvnieks” ēku uzturēšanas un apsaimniekošanas Gulbenes nodaļas vadītājs. “Bieži sanāk tā, ka mājās ierodos vēlu vakarā un uzreiz prom uz kārtējo treniņu,” smej Dzintars. Viņš neslēpj to, ka kolēģi un priekšniecība ir ļoti atsaucīgi un saprotoši. “Bieži svinam kopā dažādus pasākumus vai arī vienkārši tāpat atpūšamies. Ja ir labs kolektīvs, tad arī uz darbu patīk iet,” teic Dzintars.
Abi ir vienisprātis par to, ka 24 stundu diennaktī ir par maz. “Dažreiz ir tā, ka starp svarīgiem darbiem tiek atlasīti vēl svarīgāki, un tas viss tikai laika trūkuma dēļ,” saka Dzintars.
Savukārt Aija piebilst, ka ļoti gribas saspringtajā darbdienas ritmā atrast kādas pāris brīvas dienas un visiem kaut kur aizbraukt atpūsties. Pagājušajā vasarā izdevies aizbraukt uz vienu no skaistākajām un sakoptākajām Latvijas pilsētām – Ventspili.
Pateicīgi saviem palīgiem
Dzintars un Aija stāsta, ka viņiem klātos grūtāk, ja ģimenē kopā ar viņiem nedzīvotu Aijas vecmamma Anna Tipāne, kura vajadzības brīžos pieskata mazos puikas. “Ne vienmēr varam dēlus visur paņemt līdzi, tad nāk palīgā Aijas vecmamma. Kaut arī vecmammai ir 92 gadi, viņa lieliski prot tikt galā ar mazajiem, kuri, jāsaka, ir ļoti kustīgi un aktīvi. Dēli viņu mīļi ir iesaukuši par Eci. Bez viņas mēs esam kā bez rokām,” stāsta Dzintars. Aija vēl piebilst, ka reizēm pieskatīt bērnus palīdz arī viņas mamma Ruta Cirpone, kuru savukārt mazie mīļi ir iesaukuši par Eku.
Dzintars stāsta, ka skolas mācību gada brīvlaikos pie viņiem ciemos atbrauc arī viņa meita Glenda, kura dzīvo Jēkabpilī. “Nu tad gan pie mums mājā iet jautri. Klusums iestājas tikai tad, kad visi dodas gulēt,” smej Dzintars. “Es jau esmu stingrais tētis, un man ir svarīgi, lai audzināšanas procesā nerodas kāda plaisa. Esam atraduši arī savus ieročus, lai tiktu galā ar bērnu nepaklausību.” Mājās bieži tiek svinēti arī dažādi svētki. “Ziemassvētkus parasti pavadām ģimenes lokā, bet Līgo – ar draugiem. Lieldienās pie mums nāk ciemos Lieldienu zaķis, kurš ir noslēpis olas, kuras puikām ir jāatrod. Svinam arī 8.martu, Māmiņu dienu, Valentīndienu, bet dzimšanas dienu svinēšana mums ir svēta lieta. Pirmās bērnu dzimšanas dienas tika svinētas ļoti lielā draugu un radu lokā. Ja rajonā notiek kādi pasākumi, mēs labprāt arī uz tiem dodamies. Noteikti apmeklēsim arī pilsētas svētkus,” stāsta Aija.
Galvenais – ģimene un veselība
Dzintars arī uzsver to, ka labi dzīvot nozīmē justies visiem kopā laimīgiem. “Svarīgi ir neslimot, jo sports un veselība iet kopsolī. Ja nav veselības, nevar sportot, un šādās reizēs es jūtos nelaimīgs, jo nevaru darīt to, kas man patīk.” Aija savukārt domā, ka arī nauda nav mazsvarīga, jo uz tās balstās ļoti daudzas lietas. “Naudas nekad nebūs tik daudz, lai pietiktu visam, ko kārojas. Te tā ir un te tās vairs nav,” filozofē Aija. Bet kā prioritāti viņi savā dzīvē izvirza ģimeni. Tas cilvēkam ir pats svarīgākais, kas vien var būt. Visas pārējās lietas – naudu, draugus, darbu – abi liek otrajā vietā, jo tie viens bez otra nemaz nevarot pastāvēt.
