Rankas pagasta iedzīvotāji Skaidrīte un Ilmārs Zīlīši šodien, 29.augustā, svin zelta kāzas. Pulksten 15.00 viņus, tāpat kā pirms 50 gadiem, Rankas pagasta pārvaldē sveiks tuvinieki, draugi un kaimiņi. “Mīlestība ir kā labs vīns, kas jādzer nesteidzoties, to izgaršojot pa malkam,” tā par kopā pavadīto mūžu saka Ilmārs un Skaidrīte.
Par lielām zelta kāzu svinībām abi neesot domājuši, bet šo pārsteigumu vecākiem sarūpējuši bērni. “Viņi mūs nekad neaizmirst. Vienmēr kāds, kurš vien var, atbrauc ciemos. Kad tuvojas nedēļas nogale, sirds tā vien gaida un acis vēršas uz ceļa pusi,” saka Skaidrīte. Šādās ciemošanās reizēs, kamēr Ilmārs ar dēliem Ojāru un Raimondu pārspriež vīriešiem nozīmīgas problēmas, Skaidrīte rosās virtuvē, kas uzskatāma par sieviešu pasauli. Tur viņai palīdz meitas Simona un Sarmīte. Kad cienasts sarūpēts, visi apsēžas pie garā saimes galda. Abiem vecākiem šie ir patiesas laimes brīži, kad apkārt skan pieaugušo bērnu, mazbērnu, kā arī mazmazbērnu čalas. “Bieži jau nesanāk būt visiem kopā, jo bērniem pašiem sava dzīve,” piebilst Ilmārs, aicinot kopīgi pārlapot foto albumu, kur pirmajā lappusē viņš un Skaidrīte redzami savā kāzu dienā – 1959.gada 29.augustā – jauni un laimīgi.
Lūdz meitas roku
Ilmārs Skaidrīti pirmo reizi pamanījis 1957.gada jūlijā Rankas pagasta “Oškalnos”. “Tolaik strādāju kopā ar “Oškalnu” saimnieci Elzu Kraukli, tāpēc arī daudzos godos bijām kopā. Viņas vecmāmiņai bija bēres, bet Skaidrīte, tikko vidusskolu beigusi meitene, palīdzēja saimniecēm pie bēru galda. Noskatījos, kā viņa rosās, un nospriedu – tāda smuka, nopietna meitene, vajadzētu tuvāk iepazīties, bet tajā reizē nekas nesanāca. Gadu vēlāk Skaidrīte sāka strādāt Patērētāju biedrībā kā mācekle, tur viņu atkal ievēroju. Biju liels dancotājs, arī Skaidrītei patika dejot. Satikāmies ballēs. Tā arī viss sākās, un viens otru vaļā nelaidām,” stāsta Ilmārs. Arī Skaidrīte nenoliedz, ka Ilmāru ievērojusi jau “Oškalnos”, bet viņai abu iepazīšanās saistās ar Līgosvētkiem. “Es dzīvoju pie Olgas Berozas. Sanāca līgotāji, Ilmārs arī bija starp viņiem. Viņš jau bieži teica, lai nāku pie viņa par sievu, jo viņam esot māja un liels ābeļdārzs,” smejas Skaidrīte. “Es savukārt, kā tajā dziesmā, braucu pāri Gaujai zelteni lūkoties, savu māju un ābeļdārzu piedāvādams, jo Skaidrīte dzīvoja Gaujas otrā krastā. Viņas tēvs bija miris, tāpēc meitas roku lūdzu Skaidrītes mammai. Viņa neiebilda, laikam jau biju viņai iepaticies kā znots,” joko Ilmārs.
Lustējas trīs dienas
Kāzas, kurās bijis vairāk nekā simts viesu, svinētas “Avotiņos” – Ilmāra vecāku mājās, kur abi dzīvo arī šodien. Lustēšanās nerimusi trīs dienas. Pagalmā zāle vēl ilgi atguvusies no dejotāju soļiem, bet ceļa galā saimnieču celtie goda vārti jaunajam pārim pat nezinošam garāmbraucējam likuši saprast, ka aiz tiem sākas divu cilvēku kopīgā mūža ceļš. Uz laulību reģistrācijas ceremoniju Rankas ciema padomē abi braukuši vedēju – Olgas un Vladislava Berozu – ģimenei piederošajā automašīnā “Moskvič” jeb tā sauktajā “kārlītī”. Tolaik Rankā bijušas tikai divas šīs markas vieglās automašīnas. “Uz kāzām uzšuvu vienkāršu, baltu, zvanveida piegriezuma kleitu, nopirku baltas kurpes. Tolaik jau tik smalki nebija, kā šodien. Kāzu diena bija lietaina un vējaina, ceļš – dubļains. Pirms braukšanas uz ceremoniju, vējš kleitu piepūta pie mašīnas. Visa palika ar dubļiem. Es – virtuvē iekšā, pasmēlu no katla ūdeni un ātri izmazgāju,” ķibeli atceras Skaidrīte, bet Ilmārs tikai pasmejas, atceroties šo negadījumu. Atmiņas par kāzu norisi joprojām glabā Aleksandra Gražanska darinātās melnbaltās fotogrāfijas. Arī otrā kāzu diena bijusi lietaina, tāpēc gados vecākas kundzes klusībā nopūtušās, ka Zīlīšu pārim gan laba dzīvošana nebūs, tomēr ne jau lietus lemj par cilvēku dzīvi, bet viņi paši to veido.
“Visādas izdarības jau bija mums izdomājuši mājās palicēji, īpaši jau godu saimnieces. Tolaik, ja kādās mājās svinēja kāzas, tad gandrīz viss ciems tika ielūgts, bet saimnieču slava izplatījās no mājas uz māju. Mums arī kāzu viesiem otrā dienā bija pazuduši apavi un nevilka skurstenis, jo kāds pa nakti bija to aizbāzis,” atceras Ilmārs. Skaidrīte piebist, ka gandrīz katrs viesis ieradies ar lielu torti. To skaits sniedzies divos desmitos.
Patīk, ja paslavē
Ilmāra mājās jaunā vedekla bijusi ieredzēta un gaidīta. “Vīra vecāki jau tolaik bija veci un slimi. Mamma pēc infarkta desmit gadus gulēja uz gultas. Ilmārs viņu kopa. Kad apprecējāmies, tad to darījām abi. Kā jaunai meitenei nebija nekādas pieredzes. Tagad es protu gatavot ēst, bet toreiz vajadzēja daudz ko iemācīties. Tas nenācās viegli. Drīz vien sāka dzimt bērni. Viņiem varējām atlicināt pārāk maz laika, jo abi strādājām. Mums nebija ne aukles, ne bērnudārza, bērni auga paši, bez īpašas pužināšanas,” stāsta Skaidrīte. Viņa vēl šodien atminas, kā brīvajos brīžos cīnījusies ar nemitīgajiem veļas kalniem, kā garas stundas stāvējusi pie plīts, maisot zupas katlus, kā steigusies aprūpēt lopus kūtī, kā klusībā vēlējusies, lai bērni ātrāk izaugtu. Kad visi cits pēc cita kā putni izlidojuši no vecāku ligzdas, Skaidrīte vēlējusies, kaut tas nebūtu noticis tik ātri. “Piecdesmit gadus esam kopā, bet strīdējušies esam tikai par niekiem. Ilmārs visbiežāk pukojas, ja kaut ko neesmu nolikusi ierastajā vietā, tāpēc viņš vajadzīgo lietu nevar atrast. Es savukārt pukojos, ja Ilmārs kaut kur ilgāk ir aizkavējas, bet tas tāpēc, ka uztraucos par viņu,” saka Skaidrīte un uzliela vīru, ka viņam uz praktiskiem darbiem esot zelta rokas. “Man pašam patīk, ja paslavē, tāpēc arī Skaidrītei ar uzslavām neskopojos. Vienmēr jau var atrast par ko otru cilvēku uzlielīt,” saka Ilmārs.
Vajag tikai pacietību
Skaidrīte un Ilmārs ir atcerējušies katru savu kāzu gadadienu. Ilmārs sievas rokās vienmēr ir ielicis paša izraudzītu ziedu pušķi – katram gadam citādāku. Arī dzimšanas dienu un citas svinības “Avotiņos” netiek aizmirstas.
“Kopā daudz ko esam pārdzīvojuši. Viens bez otra savu dzīvi nemaz nevaram iedomāties,” saka Skaidrīte un Ilmārs un vēl visiem pāriem saticībā nodzīvot līdz zelta kāzām. “Neko jau daudz nevajag, tikai pacietību, saticību, prasmi pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Neviens šodien nevar pateikt, kā savu mūžu būtu nodzīvojuši Romeo un Džuljeta, kuru mīlestību liek visiem par piemēru. Pirmās jūtas jau vienmēr ir pašas skaistākās, bet dzīve jau nesastāv tikai no jūsmošanas vienam par otru,” prāto Ilmārs, bet Skaidrīte raugās vīrā un piekrītoši smaida.
Fakti:
Ilmārs Zīlītis dzimis 1935.gada 30.martā Rankā. Mācījies Rankas pamatskolā un Rankas lauksaimniecības skolā. Strādājis kolhozā “Boļševiks”, vēlāk Rankas padomju saimniecībā. Pēdējos gados – Rankas kapsētas pārzinis.
Skaidrīte Zīlīte dzimusi
1938.gada 1.jūnijā Rankā. Mācījusies Rēveļu pamatskolā un Jaunpiebalgas vidusskolā. Visu mūžu strādājusi par pārdevēju Rankā.
Abi kopā izaudzinājuši meitas Simonu un Sarmīti, dēlus Ojāru un Raimondu. Ir sešas mazmeitas un divi mazmazbērni.
