Laiku skalo pasaules ūdeņi, strauji un neapvaldāmi kā sirds. Tik sen tu esi projām. Pavisam.
Laiku skalo pasaules ūdeņi, strauji un neapvaldāmi kā sirds. Tik sen tu esi projām. Pavisam. Triecot savu mīlestību kā kristāla bumbu pret sienu, esi zaudējis visu. Tu jautā katram jaunam rītam: “Kāpēc?” Tāpēc, ka tava rītdiena palika ezera krastā, viena un nesaprasta. Pamezdams cīņas lauku, tu joprojām bēdz pats no sevis, no laimes, kas varēja būt. Tagad es zinu, ka mīlestība ir smilšu graudi. Jūrmalā, uz ceļa, uz loga palodzes, zem kājām. Un atkal ceļu smilšu pili. Mīlestībai. Ilgi un neatlaidīgi. Grauds pie grauda, doma pie domas, pirksti pie pirkstiem.. Visa pasaule ir bezgalīgi mierīga. Tikai klusums kliedz. To nedzirdu. Tas ir mazsvarīgi un neizteiksmīgi.
