Strauja un nevaldāma kā Gaujas ūdeņi pavasara palu laikā. Domīga un noslēpumaina kā ziemā piesnidzis mežs.
Strauja un nevaldāma kā Gaujas ūdeņi pavasara palu laikā. Domīga un noslēpumaina kā ziemā piesnidzis mežs. Atklāta un vārdos neapstādināma kā cīruļa treļļi debesīs. Bērnišķīga un vecišķi nopietna. Ja vajadzīgs – nežēlīga kā zibens šautra. Mīloša, kāda spēj būt māte un sieva. Nelabojama romantiķe. Tāda ir Gaujmalas meitene, lejasciemiete Jana Igaviņa.
Ar Janu runājam par mīlestību, par nodevību un spēju piedot. Par sevis lutināšanu, sievietes intuīciju un uzticību, par to brīdi, kad dzīve, liekot staigāt pa bezdibeņa malu, iemāca pa īstam novērtēt cilvēkus, kas ir apkārt. Jana neuzskata, ka viņas dzīves patiesības krasi atšķiras no citām, līdz šim zināmām, ka viņa prastu dzīvot perfektāk un pareizāk. Katra diena Janai ir kā neatkārtojama mācību stunda, kurā situācijas ir pedagogi, viņa – paklausīga skolniece. Janas darbs ikdienā ir saistīts cilvēkiem. Vērojot, kā norit svešas dzīves, viņa veidojusi savu dzīves uztveri.
To var apstrīdēt, noliegt vai uzteikt. Tomēr Janas Igaviņas pārliecība būs nemainīga, ka dzīve nav nepielūdzams ultimāts, bet piedošanas un kompromisa spēle, kurā uzvarētājs vienmēr ir konkrēts cilvēks. Arī Jana.
-Vai līdzinies sabiedrības lielākajai daļai?
– Varbūt mani dažkārt cilvēki nesaprot, bet es neesmu tāda kā visi. Varbūt cenšos dzīvot citādāk, bet to daru tā, kā es to jūtu. Mani kaitina cilvēki, kas paši neko nezina, bet cenšas norādīt, kā man vajadzētu rīkoties. Tādās reizēs klusībā domāju: “Mīļais cilvēk, atļauj man pašai ielēkt ar pieri sienā, sadauzīties, lai tad izdarītu secinājumus!” Priecājos, ka mani tuvinieki un draugi to ir sapratuši un atļauj saņemt šos dzīves belzienus. Tas nenotiek bieži, bet profilaktiski, ik pa laikam. Esmu ārkārtīgi emocionāla un jūtīga.
Mana dzīve balstās tikai uz emocijām. Pieļauju, ka tās bruģē ceļu uz vēl kādu manu rakstura īpašību – ārkārtīgu greizsirdību. Tā ir kā slimība, ar kuru cīnos. Iespējams, ka esmu egoistiska un privātīpašnieciska. Bija vajadzīgs laiks, lai izprastu šīs īpašības. Esmu guvusi nemainīgu pārliecību, ka greizsirdība ir visnežēlīgākais ierocis mīlestības nogalināšanai. Tā nesaudzē to, kas cilvēkā ir labs. Cīņa ar greizsirdību ir mokoša un atņem spēku, bet sapratu, ka man tā ir jāuzvar. Pretējā gadījumā es ar šo ieroci rokās “ārdu” otru cilvēku, “ārdu” pati sevi. Kad greizsirdības izpausmes bija neapzinātas, brīnījos, kā citi to nesaprot.
– Tu spēj kādam piederēt?
– Cilvēks cilvēkam nepieder. Arī es piederu tikai pati sev. Cilvēks nav lieta, nav privātīpašums. Ir dažādas situācijas, kas prasa spēju savaldīt emocijas, prasa kaut ko noklusēt. Ne vienmēr tas ir viegli, bet es to mācos. Mēdzu ar sevi sarunāties. Droši vien no malas tas kādam izskatās smieklīgi, bet izšķirošos, emocijām piesātinātos brīžos sev saku: “Jana, apstājies, padomā un visu analizē ar prātu. Izvērtē, ko vienas vai otras rīcības rezultātā vari iegūt, ko – pazaudēt, vai tavai rīcībai ir pamatojums?”
Man jau ir tāds vecums, kad noteicošais spēj būt prāts, nevis emocijas. Saprotu, ka dzīvē nekad nenotiek tā, kā mēdz rakstīt dažādos priekšrakstos un padomu grāmatās, jo katrs esam citāds. Esmu ekstraverts cilvēks, kam emocijas lauztin laužas uz āru. Manī nav tik daudz spēka, lai es tās spētu iekšēji sadedzināt.
– Tavuprāt, mīlestībai piemīt nezūdamības likums?
– Ikviena jauna meitene sapņo par mīlestību. Filozofiskā izpratnē mīlestība ir kā četri gadalaiki. Tie atnāk katrs savā laikā un aiziet, atkārtojoties dabas noteiktā secībā. Mums tie jāprot sagaidīt, izdzīvot un atkal sākt jaunu apli. Tāds kā mīlestības nezūdamības likums. Manuprāt, mīlestība ir Dieva dota dāvana, kas jāprot saņemt un novērtēt. Dažkārt šķiet, ka ir cilvēki, kas nodzīvo dzīvi, neizjūtot šīs trauslās, maigās un dievišķās jūtas. Tas ir fantastiski – būt lidojumā un mīlēt! Kāpēc gan neuzlikt rozā brilles un ļauties? Jā, ir smagi, ja lidojumā uz mīlestības debesīm tev spārnus liek sakļaut meli, nodevība un iedomātas jūtas. Nu ko – tad tā ir kārtējā dzīves pieredze.
Uzskatu, ka patiesa un godīga mīlestība ir pakļauta pārbaudījumiem. Tās ir situācijas, kurās pārliecināmies par savām un otra cilvēka jūtām. Ja viss ir pa īstam, cilvēki ir kopā. Ja attiecībās ienāk šaubas, neuzticēšanās, ja garāmskrejošu cilvēku teiktais ir svarīgāks nekā mīlošā cilvēka vārdi, tad tās ir atvadas jeb: “Paldies par pavadīto laiku, tas bija super!” Smieklīgi, bet šādās attiecībās nav bijusi abpusēja mīlestība. Viens no diviem ir “pārdedzis”, pārrēķinājies savās jūtās.
Kopādzīvošana, kopābūšana kā ieradums, kā atruna, ka nav vairs kur iet, ir traģiskāka par jebko mūsu ikdienā. Dažkārt nākas brīnīties par jauniem cilvēkiem, kuriem nav bērnu, bet viņus kopā tur rutīna, ieradums, atmiņas. Par kādu mīlestību te runāt? Tā ir vistiešākā dzīves laušana. Es neticu piespiedu attiecībām. Vai tiešām esam tik vien vērti? Mūsu dzīves ir vienas un vienīgās – nav laika tās izniekot!
Mīlestība ir mūžīga, tikai tās formas mainās. Par to esmu pārliecināta.
– Pirmais cilvēks, kurā iemīlējies?
– Pirmais cilvēks, kurā es pa īstam iemīlējos, ir mans vīrs. Izrādās – veiksmīgi, lai gan daudzi uzskata, ka pirmā mīlestība ne vienmēr esot tāda. Toreiz vēl mācījos skolā, biju spītīga, šķita, ka spēšu būt revolucionāre, ka pierādīšu visiem savas mīlestības mūžību. Tomēr tā nebija pierādīšana, bet patiesība. Visās vietās iesaku izlīmēt latviešu teicienu, ka ar varu mīļš nekļūsi. Otru cilvēku nevar piespiest tevi mīlēt. Esmu novērojusi, kā sieviete piespiež sevi mīlēt. Paiet laiks – piespiedu mīlestības vairs nav. Attiecības ģimenē pārvēršas par elli. Ar “tīklu izmešanu”, lai par katru cenu noturētu, nebūs līdzēts. Ir vajadzīgs pievilkšanas spēks.
Pēdējā laikā redzu tik daudz samākslotu attiecību. Attiecību cilvēkiem, sabiedrībai. Manā ģimenē varbūt tāpēc esam visi kopā, ka nekad neesam izlikušies labāki, neko neesam slēpuši. Es neprotu izlikties. Varbūt man tas ir jāiemācās? Nezinu. Ja ir slikti, tad ir, ja priecājos, tad priecājos.
– Kas ir vieglāk – aiziet, vai slēpties aiz neīstiem vārdiem?
– Esmu domājusi arī par zūdošo mīlestību. Katra attiecību pārtraukšana līdzinās nāvei, jo mirst mīlestība, tā līdzinās aizšautam putnam, bet aizšauti putni nedzīvo. Satikšanās un šķiršanās ir vienlīdz svarīga lieta cilvēku attiecībās. Biežāk jau cilvēki neprot viens no otra aiziet, neprot izrunāties un pateikt, ka šī ir mūsu pēdējā pietura! Vieglāk ir paslēpties, pazust, neatbildēt. Tas liecina par nenobriedušu personību, par infantilismu – bērnišķām attiecībām biksēs. Skan skarbi, bet tā notiek. Paskatieties uz bērniem! Viņi ierauga veikalā burvīgu mantu un dīc vecākiem: man to vajag! Šī ir visskaistākā, vislabākā, man tādas nekad nav bijis! Tā ir īstā! Un kas notiek pēc pāris dienām? Dievinātā un pielūgtā manta guļ kaut kur kaktā. Kāpēc? Tāpēc, ka tās bija mirkļa iedomas, īslaicīga pieķeršanās, izaicinājums jaunajam. Dzīve ir pilna ar šādiem modeļiem. Mums nav laika analizēt to dinamiskumu un pielāgotību.
– Tev piemīt intuīcija?
– Cilvēki mokās, nerodot atbildi – ir vai nav vērts cīnīties par otru cilvēku. Sievietei ir dota intuīcija, kas pasaka priekšā. Nav gatavas formulas, kas palīdzēs izlemt, ko darīt. Ir jāprot iekšēji sajust, kad diedziņš kļuvis tik neizturīgs, ka nav vērts to stiept vēl vairāk. Es savā dzīvē šobrīd neko negribu mainīt.
Pazīstu cilvēkus, kas ir kopā tikai bērnu dēļ. Par šādu dzīves modeli man nav viena viedokļa. Ir par un ir pret. Nedomāju, ka ir pareizi dzīvot kopā tikai teorētiski, jo bērni pieaugušos atmasko ātri. Viņi arī paši iemācās šādu dzīves modeli – ģimene pēc nosaukuma. Vai mēs to gribam? Protams, ir jāraugās, cik ilgi ģimene ir kopā bērnu dēļ. Dzīvē notiek dažādi pavērsieni. Es ticu tam, ka ik pa laikam var no jauna iemīlēties savā cilvēkā, var viņu atrast it kā no jauna. Bezemociju ģimenē zaudētāji ir ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Mūsdienu ikdienas rutīna spēj daudz ko nogalināt, tāpēc sievietei ir jābūt tai, kas ģimenes ugunskurā, lai tas spožāk degtu, spēj pieliet eļļu.
– Cik daudz var uzticēties un piedot?
– Uzticības robežas ir nemanāmas. Tu uzticies otram cilvēkam un nepamani, ka šī robeža ir pārkāpta. Tu attopies ar seju uz asfalta. Ir sāpīgi piecelties un vēl sāpīgāk saprast, ka pārāk esi uzticējusies, ka tava uzticība ir izmantota. Bet ar laiku atnāk labā spēja – piedošana. Mūsu dzīve ir tik velnišķīgi iekārtota! Taču piedošana nav bezizmēra zeķe, kurā var iebāzt neskaitāmus “Labi, tikai vairāk tā nedari! Apsoli!”. Kopdzīve nebalstās uz ultimātiem. Visam ir savas robežas, kuru stiprums ir jūtas un sirds. Esmu cilvēks, kas piedod.
Uzticēšanās formas ir dažādas. Dažkārt mēs pārāk daudz uzticamies bērniem un draugiem. Paiet laiks, un es saprotu, ka tie nemaz nav bijuši mani īstie draugi. Draugiem jābūt pārbaudītām vērtībām. Man tādi ir.
– Tev patīk sevi lutināt?
– Man patīk sevi lutināt. Kā es to daru? Piemēram, dodos uz dažādiem koncertiem. Pagājušajā gadā apmeklēju “Eirovīzijas” konkursa koncertu, aiz ziņkāres biju čipendeilu šovā un pārliecinājos, ka masu informācijas līdzekļu radītais mīts par spiedzošām un trakojošām sievietēm ir blefs. Skatoties ziņas TV, skaļi smējos. Nu nebija tur nekā TĀĀDA! Uztvēru kā izklaidi, kā izskatās vīrietis, kas kopj un trenē augumu. Tomēr visvairāk man patīk somu čellisti “Apocalyptica”. Koncerts, no kura negribējās iet projām, koncerts, kurā čella lociņš spēlēja uz manām dvēseles stīgām.
(Sevi lutinot, Jana nolēma mainīt matu sakārtojumu. Tagad viņai ir 120 afrobizītes, kuru pīšanai Rīgas friziersalona meistars veltīja astoņas stundas. Jana ievērojusi, ka cilvēku vērtējums viņas drošsirdībai esot dažāds.)
Man patīk krāt naudu, lai iegādātos kaut ko tikai sev. Es mīlu sevi un iesaku to darīt arī citām sievietēm. Kā visām sievietēm, mums katrai ir sava dzīves recepte. Mēs varam likt laimes katlā pilnīgi vienādas ideālas dzīves sastāvdaļas, vienalga – īstais dzīves smeķis būs katrai savs. Neatkārtojams un vienreizīgs.
