Jau kuro vakaru riet liela un raudoša saule. Pa vistrauslāko staru aizgāja mīlestība. Tavējā.
Jau kuro vakaru riet liela un raudoša saule. Pa vistrauslāko staru aizgāja mīlestība. Tavējā. Vientuļa un drūma pasaulē klejo manējā. Mīlestība. Es tevi mīlu. Vairāk kā vispār kaut kas ir iespējams.
Man šķiet, ka tas bija vakar, kad pie kājām man liki zvaigznes, kad tavs tuvums bija reibinoši salds, kad katra stunda bija pilna ar tevi. Iespējams, ka mūsu vietās kāds satiek savu cilvēku mīlot, piedodot un ilgojoties. Mēs piederam pagātnei. Es tevi mīlu. Tieši atvadu mirklī to sapratu. Un kam interesē, ka tevis man vairs nav? Tukšums plēš klusumu un mēmi noraugās nekurienē. Manas pasaules sargeņģelis, nesot gaismu, lika celties debesīs. Kur tālāk? Es tevi vēl joprojām mīlu.
Aizvērt durvis un atvadīties? Jā, to esmu izdarījusi, bet aiziet nevaru, nevaru un negribu. Vēl arvien pilsētā meklēju tevi, miljoniem reižu domās esmu tur, kur bijām mēs. Sen. Kā lai kliedzu, cik ļoti man tevis nav? Var jau aizbēgt no visa. No sevis un mīlestības – nē. Es tevi mīlu.
Patrīcija
