Tas bija iespēju un sapņu piepildījuma laiks. Tā bija mana jaunība. Man bija 27 gadi, biju iemīlējusies, laimīga. Un es arī biju Rīgā janvārī barikādēs, pareizāk sakot – pie barikādēm. Biju tur “Dzirksteles” redakcijas uzdevumā kopā ar kolēģi Andreju Galviņu. Īsti neatceros, kā mēs nokļuvām Rīgā. Nezin kāpēc atmiņā ir Tautas fronte, Gaida Limmane, konsultēšanās pie viņiem Gulbenes birojā. Šķiet, braucām kopējā autobusā ar citiem novadniekiem, kuri devās nevis pie, bet uz barikādēm. Guntim Blūmam ir taisnība – uz atmiņu pēc 30 gadiem var paļauties vairs tikai daļēji. Bet uz sirdi gan var! Tīrības sajūta. Caur to redzu tālaika barikādes. Sajūtu to smaržu tīri mentāli, garā. Mūsu jūtas, visu Latvijas neatkarību cienošo cilvēku jūtas bija skaidras un patiesas. Jā, Rīga bija vienos ugunskuros, vienos dūmos, bija pelēks laiks. Bet bija tīrības sajūta! Visi bija uz viena viļņa, vienā mīlestībā, vienā ticībā. Atceros – bija auksti, kāds piedāvāja karstu tēju, sviestmaizi. Rīgā satiku savu māsīcu Anitu. Andris mūs nofotografēja. Kaut kur mājās albumā ir jābūt tādai bildei… no manas jaunības. Es negribu banalizēt šo seno sajūtu – tā ir unikāla, neaizskarama. Tāpat kā Latvija, kā mana jaunība, mana mīlestība. Nezinu, bija vai nebija baloži uz Rīgas jumtiem togad janvārī, bet savā sirds atmiņā es tos redzu. Bija brīži, kad “omonieši” iztraucēja šo harmoniju. Astoņi cilvēki janvāra barikādēs zaudēja dzīvību, to atdodami par Latviju. G.Blūms saka – nav tolaik jutis bailes. Viņš arī bija pie barikādēm tāpat kā es. Bet kā jutās tie, kuri bija uz barikādēm? Kaut kas tāds īpašs bija viņos. Tā sajūta, ka ir neuzvarami, gatavi uz visu. Tas bija laiks, par kuru cilvēki toreiz teica: “Kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā!” Tagad vīzēs savā dzimtajā zemē vairs neviens negrib staigāt. Un tas ir pareizi. Laiks ir mūs locījis, liecis, pārlocījis. Izpratne ir apaugusi ar pieredzi, atziņām. Klāt nākušas jaunas izjūtas, tiesa, ne vienmēr tās labākās. Un tomēr tā mīlestība un barikādes, kas piedzīvotas pirms 30 gadiem, ir tautas sirdī, gēnos. Un šī sajūta dara mūs joprojām stiprus, tīrus un neuzvaramus. Ikviens no mums ar katru jaunu dzīves gadu kaut ko iegūst, kaut ko zaudē. Iet gadi, personisku zaudējumu kļūst arvien vairāk. Un, kad cilvēks jautā, kas tad ir palicis pāri, tad atskārst – sirds atmiņa, mīlestība, piederība savai tautai, savai Latvijai. Tā nebeidzas nekad un ar to var dzīvot, lai vai kas.
