Pie Ābeļu ielas 20.nama zied sniegpulkstenītes. Tik trauslas, mazas un baltas.
Pie Ābeļu ielas 20.nama zied sniegpulkstenītes. Tik trauslas, mazas un baltas. Tik neaizsargātas pret vēlīnajiem sniegputeņiem un kūstošā sniega radītām peļķēm. Spītīgi tie turas pretim skarbajam ziemeļvējam, iezvanot pavasari dabā un cilvēku sirdīs.
Arī saimnieku Marijas un Grigorija Mitrofanovu dzīve līdzinās pavasara ziedošo vēstnešu izturībai, jo kopdzīves gados pieredzēts viss. Tomēr nekas nav spējis gūt uzvaru pār abu mīlestību, kam 62 gadu garš mūžs.
“Izklausīsies neticami, bet es Grigoriju jau 1938.gadā izzīlēju,” smaidīdama saka Marija. Izrādās, ka vajadzējis vairākus gadu desmitus, lai par to uzzinātu Grigorijs.
“Agrāk jau meitas tā darīja, ka Vecgada vakarā aizdedza divas sveces. Tām pa vidu nolika glāzi ar ūdeni, kurā iemeta zelta gredzenu. Tad ilgi skatījās glāzē, kur vajadzēja redzēt tā puiša seju, kas apņems par sievu. Es ieraudzīju Grišeņķu – jaunu un skaistu, bet blakus viņam sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Noticēju, ka sastapšu īsto cilvēku un mūžu pavadīšu Latvijā,” atceras Marija, bet Grigorijs par šādām meitiešiem raksturīgām nodarbēm pasmaida. Viņš tic savam vārdam un mīlestībai.
Dzīvo vienā pagastā
Šīs mīlestības kamols ritināms, sākot no Abrenes apriņķa Purmales pagasta. Ir daudz piemēru, ka divi cilvēki dzīvo vienā pilsētā, pagastā, kaimiņos un pat vienā mājā, bet viens otru ierauga nejauši, un tad pārsteigumam nav gala par līdzšinējo nevērību. Pa kuru laiku kaimiņu meitene izaugusi, pa kuru laiku puisis kļuvis tik vīrišķīgs? Arī Marija un Grigorijs ir viena pagasta cilvēki, kas nejauši iepazinušies ballē. Ja vien Marija zinātu, viņa droši vien toreiz nodungātu dziesmu, kurā viens jautājums: “Vai tu atnāksi, kad man vairs nebūs 16?” Šodiena atbildi neprasa.
Dejo 62 gadus
“Biju sešpadsmitgadīga meitene, kam patika dejot. Ciemojoties Rēzeknē pie radinieces, istabā negaidot ienāca jauns puisis. Viņu ieraugot, pirmā doma bija, ka labprāt ar viņu dejotu. Drīz vien bija balle, bet mani nemitīgi dancināja citi puiši. Viens līdz apnicībai “kārās” man kaklā. Dejoju, bet ar skatienu sekoju Grigorijam. Pēc dažām dienām atkal bija balle un viņš mani aicināja uz deju. Ai, cik labi to prata,” kavējoties jaunības atmiņās, Marijai atkal kvēlo vaigi, bet skatiens kautrīgi uzmeklē vīru, lai rotaļātos ap viņa lūpās iezīmēto smaidu. Sekojusi tuvāka iepazīšanās, pastaigas, bet kaut kur pie mīlestības horizonta – abu klusībā lolota doma par kāzām.
Glabā vēstules
Marija vēl šodien kā dārgas mīlestības liecinieces glabā Grigorija no armijas rakstītās vēstules, kas divus gadus bijusi abu vienīgā saikne. Pēc demobilizācijas puisis sācis strādāt par drēbnieku Viesītē, katru mēnesi Marijai nosūtot pa vēstulei. Ne viens, ne otrs nemēģina atsaukt atmiņā toreiz rakstītos vārdus, jo zina, ka tiem mīlestības, cerību un satikšanās ilgu noskaņa.
“Satikāmies pēc diviem gadiem jūnijā Purmalē Debesbraukšanas dienā, kad Grigorijs, būdams mana brālēna skolasbiedrs, bija ieradies viņu apciemot. Saņēmos un uzaicināju viņu ciemos. Sekoja tikšanās rudenī, tad Jaungadā, līdz saņēmu vēstuli, kurā viņš mani bildināja. Nedomājot piekritu,” stāstītāja ir Marija.
Nolūko lauku meiteni
“Kurš puisis jaunībā nav uz meitenēm skatījies. Vai Rīgā pilsētas meitu trūka? Visādas uz mani aci meta. Tomēr izvēlējos lauku meiteni, zinot, ka viņa būs visu darbu pratēja. Arī Viesītē strādājot, mani bija nolūkojusi viena jaunkundze. Rīkoja balles un aicināja ciemos, bet sirdī jau mita Marija, tāpēc apzinājos, ja aicinājumam piekritīšu, uz Purmali pie viņas neatbraukšu,” atzīstas Grigorijs.
Ne viņš, ne Marija tolaik nedomājuši, ka satiksies, lai nekad nešķirtos.
Kāzu uzvalku šuj pats
Grigorija jaunībā par ienesīgu uzskatīts drēbnieka arods, tāpēc, sekojot radinieka piemēram, to izvēlējies arī viņš, mūža garumā pat nemēģinādams saskaitīt sašūtos uzvalkus.
“Septiņus gadus nostrādāju Balvos, bet 1935.gadā aizbraucu uz Rīgu. Nebija pacietības rīkoties ar adatu, tāpēc Rīgā mācījos piegriezēju kursos. Kad pēc kara pārcēlāmies ar sievu uz Gulbeni, man bija pat neliela drēbnieka darbnīca. Tad sekoja darbs šūšanas ateljē,” stāsta sirmais vīrs, kurš kāzu uzvalku sev sašuvis nedēļas laikā. “Bija man uzvalki, bet vai tad varēju tajos baznīcā iet un līgavai blakām stāvēt? Vajadzēja lepnāka, tad nu steidzu šūt,” viņš atminas.
Uz baznīcu brauc pajūgā
“Mums bija lielas kāzas. Uz baznīcu pa ceļu virzījās zirgu pajūgu rinda. Mēs ar Grigoriju braucām pirmajā. Man bija gara, balta kleita un plīvurs. Līgavainim jauns, paša šūts uzvalks. Tik skaisti! Bet laukā mīnus 40 grādu sals,” stāsta Marija un aicina aplūkot jaunības dienu fotogrāfiju, kurā abi redzami desmit dienas pēc kāzām.
“Pat mācītājs brīnījās, kur esmu noskatījusi tādu puisi,” lepojas Marija. Kāpēc lai viņa to nedarītu, ja Grigorijs to pelnījis?
Strīdiem neatliek laika
Dzīves sākumu Gulbenē Marija un Grigorijs saista ar pēckara gadiem raksturīgo pārtikas kartīšu sistēmu, par vērtību uzskatot Marijas mātes pūrā doto govi.
“Grigorijs strādāja, es audzināju bērnus. Strīdiem neatlika laika, jo vīrs lielākoties bija darbā, bet svētdienās brauca medībās un makšķerēt. Biju pieradusi pie gaidīšanas,” klusi saka Marija, neatklājot, cik dažkārt grūtas un pacietības pilnas bijušas šīs gaidpilnās stundas. Tieši tāpēc tagad, kad meitas Nadežda un Vera savā dzīvē, visa Grigorija gādība veltīta Marijai.
“Toreiz citādāk nevarēja. Gribējām māju uzcelt, gribēju, lai bērniem visa pietiek, lai var augstās skolās mācīties,” viņš saka un joko, ka tagad noteicēja esot sieva, bet viņš -padotais.
Vajag pacietību
Nav receptes, pēc kuras izrakstītās zāles der visām kaitēm, tāpat nav kopdzīves receptes, kas der visiem pāriem. Vienādi ir šo zāļu komponenti: uzticība, iecietība, sapratne, spēja piedot un uzklausīt. Tā tas ir arī Marijai un Grigorijam, kuri vienmēr pratuši viens otru sagaidīt, mierināt, uzklausīt, un uzmundrināt.
“Manuprāt, vecāki tāpēc spējuši būt kopā, ka abi ir līderi. Jaunībā šī loma piederēja tēvam, tagad – mammai,” uzskata vecākā meita Nadežda, kura visu mūžu bijusi skolotāja, bet nu jau gadu mēģina sadzīvot ar pensionāres statusu.
Atmiņas ir gadi
Ceriņu, Rožu, Saules, Sudraba, Pērļu un Zelta kāzas. Tās visas Mitrofanovu ģimenē jau svinētas. Tās ir stundas, kad māju pieskandina meitu un mazbērnu balsis, tie ir brīži, kad viena otrai blakām noliecas divas galvas un vienā ritmā pukst divas mīlošas sirdis.
“Kāzu dienu nekad neesam aizmirsuši. Atceramies ziemas salu un izpušķotos pajūgus, uz baznīcu braucot. Vārdus, kurus viens otram sacījām,” domīgi saka Marija un Grigorijs. Arī šodien viņi ir gatavi sacīt tāpat: “Es tevi mīlu!” par lieciniekiem piesaucot nodzīvotos gadu desmitus.
Fakti
Marija Mitrofanova dzimusi 1920.gada 20.jūnijā.
Grigorijs Mitrofanovs dzimis 1914.gada 27.septembrī.
Laulība reģistrēta 1940.gada 28.februārī Abrenes apriņķī.
