Dabiski, ka šajā aukstajā laikā cilvēks tiecas pēc siltuma. Pēc mākslīga siltuma, ko iegūst dabiskā ceļā. Visātrāk un vislētāk šo efektu var panākt ar “krutkas” palīdzību.
Dabiski, ka šajā aukstajā laikā cilvēks tiecas pēc siltuma. Pēc mākslīga siltuma, ko iegūst dabiskā ceļā. Visātrāk un vislētāk šo efektu var panākt ar “krutkas” palīdzību. Šajos laikos un dzīves dārdzībā, kā smejies, tikai “trezveņņiki” un “jazviņņiki” pērk alkoholu legāli. He! Tā es domāju vēl aizvakar, bet vakar… Mīlīši, es gandrīz atstiepu kājas. Teica taču man Toļiks, lai uz tuvējo “točku”, kas aiz mūsu mājas stūra, neeju, jo tur pārdod draņķi. Teica. Taču es nepaklausīju. Bija slinkums ziemas salā doties pārsimt metrus tālāk (kā smejies, mūsu kvartālā “krutkas” nelegālās tirgotavas ir katrā otrajā mājā). Tātad nopirku trīs pudeles. Sasildīties gribējās tā labi spēcīgi. Pirmo pudeli izrāvu pa ceļam uz mājām. Noreibu, sakarsu. Otrā pudele bija pusē, kad sāku izģērbties. Bija pirts efekts. Gribējās, kā smejies, kailam izvārtīties sniegā. Kā baltajam lācim Antarktīdā… He! Noģērbos līdz trusenēm. Tauta gāja garām un rādīja uz mani ar pirkstiem, sak, ronis kas ronis! Biju lepns. Ieberzu vēl paduses ar sniegu. Izrāvu otro polšiņu līdz galam. Un tad man likās, ka ir nakts, ka zvaigznes zvīļo, ka atrodos gultā, kas mīksta klāta pēļos vien. Likos uz auss. Pamodos… policijā. Atskurbtuvē. Tā nopratu pēc balsīm tumsā, pēc cietās “gultas”. Bija nakts. Kāds teica, ka ar mani ir galīgi slikti, ka jāsauc “ātrie”. Acis man atvērās tikai tad, kad biju slimnīcā. Daiļa medmāsiņā turēja manu roku, pliķēja pa vaigiem un teica: “Anton, mosties! Anton, tu mani redzi, tu dzirdi mani?”
“Skaidrs, ka redzu es tevi, daiļo māsiņ,” bildu es un iekniebu meičai, nu, paši ziniet, kur. Bija spiedziens, blieziens. Mana “sistēma” sasvērās un gāzās garšļaukus. Māsiņa raudāja. Es smējos. Bet šī iebilda, ka visgardāk smiešoties tas, kas to darīs pēdējais. Proti, man vajadzēšot liet gaužas asaras, kad es saņemšot rēķinu par ārstēšanos slimnīcā, par “sistēmas” bojāeju, kas radusies manas (Antona) seksuālās uzmākšanās rezultātā. Es tikai smējos vien tālāk. Tad palātā ienāca dakteris un bilda, lai es uzvedoties kulturāli reanimācijas nodaļā. Ko???? Jā, mani mīļie, es pārstāju smieties, kad sapratu – esmu bijis par mata tiesu no nāves.
Tagad esmu atgriezies gluži citā, varētu teikt, legālā alkohola lietotāju dzīvē. Tādu murgu, kāds man bija aizvakar, vairs negribu piedzīvot. Tas spirts, ko man “točkā” pārdeva, bija tehniskais. Es gandrīz kļuvu akls! Un “točkas” turētājam par to nekādas juridiskas sekas nedraud. Es noskaidroju. Labākajā gadījumā pārdevēju mocīs sirdsapziņa. Toties man visa šitā dzeršana izmaksāja tuvu 200 latiem. Uzlika administratīvo sodu 100 latu par nelikumīgu alkohola iegādi, a zāles un ārstēšanās izmaksāja gandrīz otru simtnieku. Mana laulene Antonija man tagad uzlikusi mājas arestu uz mēnesi. Bez stingras kabatu kontroles (veic Antonija) pie manis ciemos pat draugi nevar atnākt. Sievuks baidās, ka man kāds slepus var atkal ienest un iebarot indi jeb “krutku”. Mīl, re, mani, grib, lai es būtu sveiks un vesels!
Ar cieņu – Jūsu Antons
