Pagājušajā nedēļā novēroju kādu situāciju, kas man lika aizdomāties par to, cik “milzīgi” steidzīgi ir kļuvuši cilvēki. Situācija norisinājās pilsētas centrā, Rīgas un Ozolu ielas krustojumā. Automašīnas, kas atradās uz Ozolu ielas, gaidīja luksoforā iedegamies zaļo signālu, lai turpinātu kustību tālāk katra savā virzienā. Tikmēr bija dzirdams, ka pa Rīgas ielu šim pašam krustojumam ar ieslēgtu skaņas signālu un iedegtām bākugunīm tuvojas ātrās medicīniskās palīdzības automašīna. Tieši tobrīd, kad mediķu auto jau bija pietuvojies krustojumam, luksoforā bija iededzies zaļais signāls, atļaujot kustību uz Ozolu ielas stāvošajām automašīnām. Ja, manuprāt, tikai cilvēcīgi un, patiesību sakot, arī atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem būtu bijis palaist “ātros”, kāds auto steigā izgriezās no Ozolu ielas tiem deguna priekšā. Protams, negribas apšaubīt šī vadītāja braukšanas prasmes un viņa spēju izvērtēt situāciju, tomēr gribas vaicāt – vai tiešām bija tik ļoti jāsteidzas, ka nevarēja pagaidīt pārdesmit sekundes, kamēr aizbrauc “ātrie”, un vai tiešām vadītājam bija jāsteidzas daudz vairāk nekā “ātrajiem”, kuri tobrīd devās izsaukumā pie kāda cilvēka, kuram varbūt tiešām bija nepieciešama steidzama palīdzība? Tobrīd vien spēju nodomāt – paldies Dievam, ka nenotika sadursme! Ja tā būtu noticis, būtu tiešām skumji… Man šķiet, ka mēs visi esam kļuvuši pārāk steidzīgi un neuzmanīgi gan pret sevi, gan arī citiem. Un varbūt arī neiecietīgi… Bet reizēm tomēr ir jāprot apstāties un pāris sekundes pagaidīt…
