Aplamā iztēle Kaimiņiene vienrīt jautā: “Kāpēc tev tik smaidošas acis?” Nekas, nekas nav noticis.
Aplamā iztēle
Kaimiņiene vienrīt jautā: “Kāpēc tev tik smaidošas acis?” Nekas, nekas nav noticis. Tikai kopš ziemas spelgoņas pa ilgiem laikiem beidzot sadūšojos aizbraukt līdz Gulbenei. Pēc vaimanām TV, radio gribēju izpētīt, cik atrodama ir vēlētāju parakstīšanās vieta pie mums rajona centrā. Paverot kultūras centra durvis, silta gaisa plūsma patīkami apskāva. Priekštelpa spoži apgaismota. Pie galdiņa sēdošais vīrietis tūlīt aicināja piesēst. Turpat acis priecēja kupla platlape podā, novietota uz grīdas. Tagad iedomājos, ka tur varēja būt arī kāds neliels Latvijas simbols – kaut vai mazs karodziņš. Lai paustu patriotismu, pat sportistu līdzjutēji uzdrošinās sarkanbaltsarkanās krāsās izdaiļot sev seju.
Pēc laikrakstā izlasītās informācijas kādam varēja ienākt prātā, ka foajē sēž kultūras centra dežurants un pieņem maksu par tualetes lietošanu. Ha! Ha! Piedodiet par manu aplamo iztēli.
Tas viss
dvēselei
Vai es spēju paiet garām grāmatnīcai? Plaukstā jau saraksts ar manām vēlmēm. Pārdevēja plauktā sameklē man mīļās rakstnieces I.Indrānes tikko iznākušo romānu “Dievsunīši”. Atceros, ar kādu aizrautību ar skolas bērniem tvērām katru lappusi viņas pirmajā romānā “Lazdu laipa” (1963.gadā), organizējām literārās tiesas. Pulciņš latviešu valodas skolotāju apciemoja rakstnieci “Lejaszīlēs” jau atjaunotās Latvijas laikā, klausījāmies viņas dzīvesstāstu, atziņas. Nu “Dievsunīši” manā grāmatplauktā.
Vēl nenoturos, somā neiebirdinājusi K.Apškrūmas jaunāko dzejoļu krājumu “Atnāc mani vēl satikt”, arī veltījumu dzejnieces jubilejai, ko sarūpējis izdevējs Gunārs Liedags. Tas viss dvēselei.
Ar āboliņu
četrlapītes zīmogu
Bet kur garšīgākie kumosi vēderpriekam? Kā parasti pēc dūmiem smaržojošu gaļas gabaliņu atrodu “Zīlē”. Arī savu mīļāko maltīti – asinsdesu. Man kā dzimušai rancēnietei vismīļākais iepirkšanās punkts ir “Rankas piena” veikals – kafejnīca. Pārdevēja ļoti laipni palīdz izvēlēties gardumus – tikko atvesto baltmaizes kukulīti no “Ķelmēniem”, iecienītā asā Rokforas siera gabaliņu un izlejamo jogurtu. “Ķelmēnu” rupjmaizi ik nedēļu man atved dāsnā autoveikala pārdevēja Vija. Nekas nav tik garšīgs kā ar āboliņa četrlapīti apzīmogotais kukulītis. Un turpat ar roku rakstīts, kura cepēja – Inga vai Daiga. Paldies mīļās! Šo gardumiņu dažkārt vedu ciemkukulim, kad dodos uz Cēsu pusi. Viņi gan izokšķerējuši, ka vienā iepirkšanās punktā arī tur varot to kādreiz uziet. Ar savā zemē ražoto ēdmaņu tašiņā esmu priecīga: “Kas var būt garšīgāks par šo!”
Kādi pretmeti!
Gulbenes – Jaunvanagu maršruta autobusa šoferis ir ne tikai īsts sava amata meistars, bet arī augstas raudzes dvēseļu inženieris. Tik cilvēcīgs, saprotošs, laipns.
Savu mūžu es kā kājāmgājēja neesmu spējusi pacelt roku garām braucošai mašīnai un lūgt: “Pavizini mani!” Daudzas manas laikabiedres arī līdzīgi uzvedas – neuzdrošinās stopēt pie savas taciņas ceļmalā. Lūdzošām acīm pie lielā akmens stāv cita ceļot kārotāja, tad vēl viens darbarūķis dārza malā. Un pieturvietās vairs reti kāds iekāpj. Potenciālie pasažieri pārsēdušies glaunākos braucamrīkos. Skolnieciņi cilpo kājām, jo biļetei naudiņas dažkārt nav…
Atpakaļceļā labpatikā nolūkojos, kā šoferītis, kurš pasažierus pazīst kā savus ģimenes locekļus, klusējot patrauc garām pieturvietai “Ķīši” un kautro brūnacaino skolas zēnu izlaiž pie mājām. Pat ciematā braucēji tiek izbirdināti divās vietās. Pie lielā akmens ceļmalā vienmēr kāds izkāpj, arī pārējie gatavojas pievienoties, bet šoferītis klusējot piemiedz aci, kas nozīmē: “Izlaidīšu tuvāk mājām pie Krustalīces tilta!” Tos pārdesmit soļus jau nemanot nosoļotu, bet pēc garās darbadienas arī tāda pretimnākšana atvieglo, uzmundrina. Un ja vēl iepirkumu somas tik smagas…
Lūgt nav viegli. Pieturā pie skolas kāda izkāpj. Ar piespiešanos dabūju pār lūpām: “Šoferīt, varbūt mazu gabaliņu uz priekšu arī pieturēsit?” Galvas mājiens it labvēlīgs: “Protams! Protams!”. Un tā es atkal izraušos pie mājām savas taciņas galā un kluburoju, gandrīz pa zemi velkot somu ar pirkumiem.
Tieši par šo šoferi esmu uzklausījusi tencinājuma vārdus arī no citiem pagasta iedzīvotājiem un vērojusi, kā pie Ezernieku pieturas sieviete lūdz kaimiņienei aizvest avīzes un kanniņu ar tikko slauktu pienu vai piepilsētas pieturā pretī ienākušajai sievietei pasniedz maisiņu ar lauku labumiem. Kā labais gariņš!
To visu vērojot, nāk prātā senāk pārdzīvotais rūgtais mirklis, kad ar autobusu devos uz dzimtas kapiem Rankā. Apbruņojusies ar puķu stādiņiem, kaplīti, melnzemi maisiņā, centra pieturā lūdzu mani šoreiz izlaist krietnu gabalu tālāk pie kapsētas. Šoferis atcērt: “Ko vēl ne!” Neko darīt, raušos vien laukā un tuntuļoju uz priekšu. Pat asara sarūgtinājumā norit pār vaigu. Labi, ka kāds vietējais pamana manas mokas un piesolās gabaliņu panest manu smago nešļavu. Kādi pretmeti!
Ceru, ka Gulbenes autotransporta priekšniecība manis apjūsmotajā šoferu rīcībā nesaskatīs likuma panta pārkāpumus, bet uzteiks savu darbinieku nesavtīgo cilvēcīgumu.
