Gulbenes baptistu draudzes loceklei Agnesei Rancānei svēta lieta ir misijas braucieni uz Baškīriju.
Gulbenes baptistu draudzes loceklei Agnesei Rancānei svēta lieta ir misijas braucieni uz Baškīriju. Tie nav parasti atpūtas braucieni ar ekskursijām bagātu programmu, bet prasa lielu devu garīgas un fiziskas sagatavotības, jo jau ceļā vien nākas pavadīt gandrīz sešas dienas. Pirms pāris nedēļām Agnese atgriezās no jau ceturtā Baškīrijas misijas brauciena.
Kopumā no Latvijas uz Baškīriju izbrauca 43 cilvēku liela grupa, kuri ceļā devās ar diviem autobusiem. Braucēji šogad bija no 14 pilsētām un apdzīvotām vietām, 18 draudzēm, 5 konfesijām. Agnese Rancāne uzsver, ka konfesionālajai piederībai šajos braucienos nav nozīmes, galvenais, lai cilvēks būtu kristietis un justu aicinājumu tieši uz šādiem braucieniem. Misijas dalībnieki tika sadalīti četrās grupās, no kurām trīs grupas devās uz pilsētām Salavatu, Sterļitamaku un Ņeftekamsku, savukārt grupa trīs puišu sastāvā devās no pilsētas uz pilsētu, lai būvētu rotaļlaukumus bērniem. “Es kopā ar vēl 10 brāļiem un māsām biju Ņeftekamskas pilsētā, kas atrodas Baškīrijas ziemeļos.”
Mūsu Samarija
Ideja par misijas braucieniem radās, Jelgavas baptistu mācītājam Pēterim Eisānam lasot Bībeli, kur tiek runāts par ebreju attiecībām ar kaimiņu tautām. Starp jūdu kaimiņzemēm bija Samarija, ar kuru viņiem nebija īpaši labas attiecības, taču tieši uz turieni savas dzīves laikā bija devies Jēzus Kristus.
“Zināmā mērā mums, latviešiem, tāda Samarija ir Krievija, ar kuru vēlamies būt labās attiecībās, tāpēc par misijas galamērķi tika izvēlēta Baškīrija – Autonoma Republika Krievijā pie pašiem Urālu kalniem. Lai arī tur bijām ārzemnieki, tikām uzņemti ļoti labi, jo mums tomēr ir līdzīga vēsturiskā pieredze, tāpat arī protam krievu valodu,” stāsta Agnese.
Misijas brauciena mērķis bija pastāstīt par Dievu, par Jēzu Kristu. Agnese saka, ka tur vēl joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kas neko par to nav dzirdējuši.
“Baškīrijā ļoti izplatīts ir musulmanisms, galvaspilsēta Ufa ir Krievijas islāma centrs, savukārt no kristīgajām konfesijām valsts atzīst tikai pareizticību, kura ir ļoti noslēgta,” atzīstas Agnese. Viņa ir pārliecināta, ka mūsu valstī šajā ziņā ir daudz priekšrocību, pastāv dažādas konfesijas, starp kurām katrs var izvēlēties sev piemērotāko, ir pieejams plašs literatūras klāsts un tiek rīkoti dažādi pasākumi.
Tautastērpos dzied latviešu dziesmas
Misijas braucienā ietilpa dažādi pasākumi un nodarbības. “Rīkojām vasaras Bībeles skolu vietējiem bērniem. Notika nodarbības, kur bērni tika sadalīti vecuma grupās un katru dienu varēja uzzināt kādu jaunu Bībeles stāstu, mācīties zelta tekstu, izgatavot rokdarbus, dziedāt dziesmas un arī sportot, kā arī spēlēt spēles. Skola beidzās ar vecāku vakaru, kad bērni ar sagatavotiem priekšnesumiem parādīja, ko viņi ir iemācījušies nodarbību laikā. Vakaros rīkojām dažādus tematiskos vakarus, baškīriem ļoti patika latviešu vakars, kad saģērbāmies tautastērpos, stāstījām par Latviju un dziedājām mūsu dziesmas. Savukārt rotaļlaukumi tika būvēti vietās, kur uzturas bērni, ar mērķi dāvināt viņiem prieku un ar saviem labajiem darbiem paust Dieva mīlestību uz cilvēkiem Baškīrijā,” iespaidos dalās Agnese.
Priecājas par kalniem un baškīru viesmīlību
Agnese uzsver, ka tā ir ļoti skaista zeme ar plašām upēm un augstajiem Urālu kalniem. Tā ir apmēram četras reizes lielāka par Latviju. “Lai arī kopējais dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā Latvijā, valsts ir rūpnieciski attīstīta, jo tā ir bagāta ar naftu, kas atrisina daudzas bezdarba problēmas. Taču tādēļ daudzās pilsētās nav nekā cita kā tikai dzīvojamo māju masīvi un rūpnīcas. Pamanīju, ka Baškīrijā daudz mazāk tiek domāts par veselību, piemēram, netiek izmantotas ūdens attīrīšanas iekārtas. Kaitīgo darba apstākļu dēļ tur ir liela iedzīvotāju mirstība, ļoti agri iet pensijā. Arī vietējās draudzes mācītājs, pie kura viesojāmies, jau ir pensijā, lai gan viņam ir tikai nedaudz pāri 40, taču viņš bija strādājis rūpnīcā,” atceras Agnese.
Par spīti sliktajiem sadzīviskajiem apstākļiem baškīri ir ļoti viesmīlīgi, atvērti un sirsnīgi. “Daudzi ar patiesu prieku un interesi iesaistījās mūsu rīkotajos pasākumos. Atceros vienu māmiņu, kuras dēls nāca uz bērnu nodarbībām. Viņa pat raudāja par saņemto uzmanību un mīlestību. Beigās viņa mums pateicībā atnesa pašceptu kūku. Ļoti izjutu, ka viņi ir gatavi dalīties ar to mazumiņu, kas viņiem ir. Protams, bija arī tādi cilvēki, kas skatījās uz mums ar aizdomām. Tur pat uz katoļiem skatās ar aizdomām, par protestantu konfesijām nemaz nerunājot,” stāsta Agnese.
Spēj kausēt atturības ledu
“Ļoti spilgti atmiņā palikuši tie brīži, kurus veltījām kopīgām lūgšanām par tiem grupas biedriem, kas devās uz Sterļitamaku, jo tur tiešām gāja grūti, jo nācās saskarties ar lielu pretestību no vietējās varas, katru dienu nāca dažādi dienesti un iestādes pārbaudīt, kas tur tiek darīts. Mūsu grupu ziņas par šiem notikumiem ļoti saliedēja. Tāpat atmiņā palicis stāsts par kāda vietējā draudzes locekļa bērēm, uz kurām ieradās arī viņa neticīgie tuvinieki. Viņiem tā bija iespēja iepazīties ar šo draudzi. Kad mēs atbraucām, pilsētas ģenerālprokurors, kurš dzīvo pretējā mājā, bija saticies ar savu kaimiņu un apspriedis, ka pilsētā sabraukuši sektanti. Taču šis kaimiņš arī izrādījās mirušā draudzes locekļa tuvinieks, kurš, lai gan neticīgs, ģenerālprokuroram spēja iestāstīt, ka šīs draudzes cilvēki vēl labu. Tā arī ieguvām pozitīvu atsauksmi no paša ģenerālprokurora.”
Agnesi aizkustinājusi arī vietējo draudzes locekļu viesmīlība. Bijušas divas draudzes māsas, kuras atvēlēja misionāriem savus dzīvokļus, bet pašas tajās dienās nakšņoja baznīcā.
“Viena māsa, gatavojoties mūsu atbraukšanai, bija pat paņēmusi kredītu un nopirkusi jaunu ledusskapi un mīkstās mēbeles, lai mēs justos ērti. Turklāt vēl tagad saņemu ziņas ar pateicībām un atgādinājumu, lai atkal braucam ciemos,” ir aizkustināta Agnese.
Kopumā Agnese ir ļoti priecīga un pateicīga Dievam par brīnišķīgo iespēju būt Baškīrijā un kalpot vietējiem iedzīvotājiem. Pat tālais vairāku dienu brauciens, finansiālās grūtības pirms brauciena un garajā ceļā sastopamās milicijas posteņu pārbaudes nemazināja gandarījumu un pārliecību, ka brauciens ir izdevies.
