Ja cilvēks, iebraucot Rīgā, paiesies pa Baznīcas ielu Dailes teātra virzienā, tad, visnožēlojamāko graustu atgādinoša, ielas labajā pusē būs redzama ēka, kas, izrādās, ir Raiņa un Aspazijas māja – muzejs. Valsts, kam pieder šī ēka, attieksme šķiet nepārprotama!
Tādu pašu postažu var ieraudzīt arī Gulbenes puses ļaudīm it kā potenciāli nozīmīgajā cita dižgara – Jāņa Misiņa – mājā Rīgā, Hanzas ielā 2a. Tur īpašnieks it kā privāts, bet rezultāts – tāds pats – pamestība un sabrukums!
Sagaidot Raiņa un Aspazijas 150.jubileju un Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā nākamgad, kā arī Latvijas valsts simtgadi 2018.gadā, sabiedrības daļā tomēr tīri vai brīnumainā kārtā beidzot notikusi zināma sarosīšanās.
Dzirdēts kaut kas par Raiņa un Aspazijas mājas atjaunošanas plāniem. Tāpat Kultūras ministrija esot sasaukusi darba grupu, lai pasludinātu nākamo par Raiņa un Aspazijas gadu (skat. „Neatkarīgā”, 26.03.2014., 13.lpp.). Nupat izdotas divas Aspazijas darbu grāmatiņas: “Sadegt un spīdēt” un “Aspazijai – piecdesmit dzejnieku piecdesmit dzejoļi”.
Tomēr varenā 50 literātu daudzbalsīgā dzejas korī, kas veltīts Aspazijai, atkal kā nemanot ir izpalikusi vismaz viena autore.
20.gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, meklējot atbalsi un atbalstu savai literārajai darbībai, saraksti un saziņu ar Raini un Aspaziju veica arī mūsu novadniece Tirzmaliete.
Rakstniecības un mūzikas muzejā Rīgā glabājas Tirzmalietes sūtīta atklātne Aspazijai. Domājams, šī atklātne sūtīta trīsdesmitajos gados. Kartītes vienā pusē ir fotoattēls „Bērzu birze pavasarī”, bet atklātnes otrā pusē – Aspazijai veltīta Tirzmalietes četrrinde:
„A.g. Aspāzijai.
Dvēsele mūžam kā ērglis ar cerību jaunu
Ceļas, kur kalngalos nenodziest saules riets…
Nogurst tai spārni, bet saldāk dvesmo ar vienu
Neaizsniegts augstībā brīnišķais ilgu zieds.
Pateicoties par Jaungada sveicienu – Tirzmaliete.”
Taču tā nebūt nav vienīgā epizode, kur krustojušies Tirzmalietes un Aspazijas dzīves un mākslas ceļi, vismaz neklātienē. Misiņa bibliotēkas Retumu fondā Rīgā atrodams Līgotņu Jēkaba referāta „Aspazija, Plūdonis, Tirzmaliete” rokraksts. Referāts nolasīts Latvijas Preses biedrības I rakstnieku vakarā 1935.gada 3.novembrī Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Šeit arī vakara programma. No tās jaušams, ka Aspazijas dzeju runājusi pati autore, bet dziesmas izpildījusi Milda Brehmane-Štengele. Plūdoņa dziesmas skanējušas Marisa Vētras un Viktora Stota izpildījumā, bet dzeju skandējis pats autors Vilis Plūdonis. Savukārt Tirzmalietes jaunākās dzejas runājusi Milda Zīlava.
Zināms, ka tolaik tuvojās rakstnieces Tirzmalietes 60. dzīves jubileja un sagatavošanā bija jau apkopotais otrais dzejas krājums „Zvaigžņu mirdzumā”. Bija… Bet dienasgaismu tā arī neieraudzīja. Tāpat ar Raiņa un Aspazijas, un Misiņa spožumu. Bija… Būs?!
Saka, ka esot problēmās līdz ausīm, esot jāmēģina domāt par zvaigznēm. Varbūt tad ir pats īstais brīdis vismaz pasapņot par to, ka, piemēram, Misiņa māja Rīgā varētu būt ārkārtīgi piemērota vieta daudzfunkcionālai Gulbenes novada pārstāvniecībai Latvijas galvaspilsētā, bet Tirzmalietei (un citiem pazīstamiem novadniekiem) piederētos ar sabiedrisku atdevi funkcionējošas piemiņas vietas tepat, Gulbenes novadā. Jo Rainim un Aspazijai jau varbūt beigās kaut kas arī tiks sarūpēts, vismaz zīmīgajā nākamajā gadā…
