Gaisā tikko beigusi virmot vīstošo Jāņu dienas meiju smarža, kad jau jūtams tuvojošos Saeimas vēlēšanu drudža smogs. Jau tiek svērts un pārsvērts, kurš būs tas, kurš vilks katras politiskās partijas deputātu kandidātu vezumu katrā Latvijas reģionā. Gribot negribot atmiņā ataust arī Raiņa pasaka „Zelta zirgs”, kurā Antiņš zelta zirgā uzjāj stikla kalnā, lai atmodinātu tur gulošo Saulcerīti. Manī kā cilvēkam, kuram būs jādodas uz Saeimas vēlēšanām, rodas piesardzības sindroms, dzirdot, ka politiskajā arēnā atkal izies vairāki gudrie, kuri krīzes gados klusi uzturējās stikla kalna pakājē, bet tagad ir gatavi seglot zelta zirgu. Vienu uz to mudina tas, ka „valstī neesot nekādas politikas un viņš esot gatavs Latviju aizvest līdz Eiropas līmenim”, ka „valsts attīstības tempi par lēniem”. Otrs ir pārliecināts, ka viņam pašreizējā politiskās cīņas laukumā neesot nekādas konkurences, trešais, labi un pārticīgi dzīvodams Latvijā, jūtoties kā purvā, ceturtajam vēl savi slēpti nodomi. Tā vien šķiet, ka varonīgo bruņinieku četrinieks ir atkal sailgojies pēc trekno gadu atgriešanās. Sak, kaut kā jau tie nemākuļi, kuri no politikas neko nesaprot, līdz šim Saulcerītes miegu ir nosargājuši, bet tagad, kad gaidāma enerģētikas resursu pārdale, bankas „Citadele” pārdošana un vēl citi pīrāgi, no kuriem varēs nogriezt pa gabalam arī sev, ir laiks sarosīties. Mani joprojām izbrīna tas, ka cilvēki, kuri vienreiz jau zaudēja vēlētāju uzticību, sevi atkal uzlūko par neaizstājamiem stikla kalna iekarotājiem.
