Gulbenietis Alvis Lībers apliecina, ka labam vaļaspriekam neesot žēl nekā. Ne naudas, ne laika. Ja vaļasprieks dzīvi dara tīkamāku un ļauj ieraudzīt pasaules skaistumu, vai to liegt?
Gulbenietis Alvis Lībers apliecina, ka labam vaļaspriekam neesot žēl nekā. Ne naudas, ne laika. Ja vaļasprieks dzīvi dara tīkamāku un ļauj ieraudzīt pasaules skaistumu, vai to liegt?
Tādēļ arī iegādāts “BMW” kruīzers – sudrabpelēks motocikls, kuru visbiežāk rotā divi karogi – Latvijas un Eiropas Savienības.
Vai interese par motocikliem ir jau no bērnības?
Alvis: – Nē, es bērnībā pat netiku braucis ar mopēdu. Pirms diviem gadiem draugu pulkā ierunājos, ka pēdējā laikā parādījies daudz motociklistu, ka varbūt man arī vajadzētu izmēģināt. Viens draugs to sadzirdēja un pēc pāris dienām atdzina motociklu “Kawasaki”. Bail bija virsū sēsties, jo braukt es nemācēju. Lēnām izmēģināju un sapratu, ka tas ir radīts man. Sapratu, ka 1000 kilometru vairs nav pārbrauciens, ka gribas doties vēl tālāk. Tad arī nolēmu, ka vajag lielāku un nopietnāku motociklu. Internetā atradu firmu, kas tirgo motociklus no Amerikas. Devos skatīties it kā citu moci, bet uzreiz ievēroju sudrabpelēko “BMW K1200 LT”. Tas iekrita acīs, tā bija mīlestība pirmajā acumirklī.
Ar veco motociklu “Kawasaki” šovasar sāks braukt mana draudzene Dace. Kad es to biju iegādājies, man izdevās uz motocikla uzsēdināt gan brāli, gan arī draudzeni. Abiem tas iepatikās.
Cik ekskluzīvs ir jaunais motocikls?
Alvis: – Tam ir 1,2 litru motors, 115 zirgspēki. Tik daudz zirgspēku ir arī manai “BMW” automašīnai. Tātad mocis ir tikpat jaudīgs kā vidēja, laba mašīna. Šim mocim ir apsildāmi sēdekļi un rokturi, ir labs vējstikls, kas novada vēju. Degvielu tērē apmēram 6 litrus uz 100 kilometriem. Ir radio, kasešu atskaņotājs, CD pleijers. Citi mūziku klausās, braucot automašīnā, kādēļ es nevarētu klausīties, braucot uz moča? Jo ātrāk brauc, jo skaļāk skan mūzika. Lieliska sajūta. Mocim ir kruīzkontrole, ABS bremzes. Viss, ko vajag. Nav vienīgi klimata kontroles. Ja ārā ir karsts vai auksts, tad es to nevaru mainīt (smejas).
Nebija žēl atdot tik lielu naudu mocim?
Alvis: – Par to naudu, ko izdevu moča iegādei, varētu nopirkt labu automašīnu, bet man nebija žēl naudas. Mocis izmaksāja 8 000 eiro. Neviens vaļasprieks nav lēts, tam nauda nav jāžēlo. Moci es nopirku vēlā rudenī, kad sezona bija beigusies, tad arī bija zemākas cenas. Man to izdevās vēl nokaulēt.
Braukšanu ar moci pilsētas ielās grūti izbaudīt.
Alvis: – Jā, tas nav pilsētas mocis. Kruīzers paredzēts ceļojumiem. Latvijā nav tādu ceļu, lai ļautos tādām ekstrām. Protams, ka gribas braukt ātri.
Ātrākais, ko esi izmēģinājis?
Alvis: – Intereses pēc vienreiz izmēģināju braukt 220 kilometrus stundā. Biju pārsteigts par to, cik tas viegli. Ātrumu nejutu. Mocis pie tāda ātruma ir tik viegli vadāms. Laikam jau mocis aizrauj tieši ar ātrumu. Braucot gan ir jādomā, jo nevar braukt pa mūsu ceļiem ar 220 kilometriem stundā. Tas būtu daudzreiz bīstamāk nekā braukt ar automašīnu tādā pašā ātrumā. Tādēļ es ar ātrumu neaizraujos.
Dace: – Es no sākuma biju pret šāda motocikla iegādi, šķita, ka tas ir bīstami. Bet, tiklīdz man atļāva braukt pašai, arī man iepatikās. Arī es vēlētos iegūt motociklista apliecību. Daudz labāk ir vadīt moci nekā sēdēt aizmugurē.
Nav sajūta kā mazam puikam, kam iedota kārota rotaļlieta?
Alvis: – Nu, grūti teikt.
Dace: – Ir, ir! Viņš neatzīsies, bet no malas to labāk ieraudzīt.
Alvis: – Bet tas taču tik saprotams! Jebkuram cilvēkam, kam uzrodas vaļasprieks, viņš atvēl visu sirdi, velta visu savu laiku.
Dace: – Tas ļauj arī redzēt pasauli, satikt draugus.
Tātad ir doma doties tālākā ceļojumā?
Alvis: – Tieši ar tādu domu arī iegādājos jauno moci. Pagājušajā vasarā bija atbraukuši ciemos motociklisti no Portugāles un aicināja mūs ciemos. Ar brāli esam domājuši, ka jābrauc. Diviem gan tādā ceļā doties ir diezgan riskanti. Pārējie draugi – motociklisti arī grib, bet nevar atļauties. Ja šovasar neizdosies aizbraukt uz Portugāli, tad vismaz līdz Austrijai noteikti aizbrauksim, iespējams, ka pirmais brauciens būs uz Zviedriju. Iecerēta arī Francija. 1000 kilometru ar jauno mocīti vairs nav brauciens. Pērn ar veco “Kawasaki” mocīti biju aizbraucis līdz Viļņai, līdz Sāremā salai, izbraukājām Latviju. Šis pirkts tikai tādēļ, lai varētu braukt tālu un būtu ērti.
Pagājušajā nedēļā sākās motociklistu sezona.
Alvis: – Jā, kopš sezonas atklāšanas, motociklistiem gandrīz katru nedēļu būs pasākumi. Maijā plānojam braukt uz Kuldīgu, kur autoklubs “Grandi” rīko pasākumu. Mēs ar brāli Vari esam Alūksnes, Balvu un Gulbenes kluba “Spieķi vējā” kandidāti. 12.jūnijā Balvos būs salidojums, tad mūs oficiāli uzņems klubā.
Tad iznāk pieņemt motociklistu dzīvesstilu?
Alvis: – Daļēji jā. Valda gan maldīgs uzskats, ka visi rokeri ir dzērāji. Nevienam gan mutē ar varu nelej. Rokeru pasākumos ir brīva atmosfēra. Man patīk “Lielceļu klaidoņu” rīkotie salidojumi Rēzeknē. Pagājušajā nedēļā sezonas atklāšanā Rīgā bija 3000 motociklu. Forša sajūta, kad esi starp viņiem visiem, sajūta, ka zeme dārd. Mums galvenie nav salidojumi, bet gan pārbraucieni, lai varētu redzēt un izbaudīt Latviju. 17.jūnijā būs pārbrauciens no Liepājas caur Kurzemes pilsētām uz Jēkabpili.
Motociklistiem ir savi noteikumi?
Dace: – Jā, ir braukšanas kārtību rullis. Noteikumi tur ir pašsaprotami. Tie veidoti nevis, lai kādu mācību, bet – pasargātu. Vienmēr gan ir kāds, kas tos neievēro.
Alvis: – To, kas neievēro, ir diezgan daudz. Tāpēc par visiem spriež, ka esam trakie, kas ne ar vienu nerēķinās. Tā īsti nav. Lielākā daļa rēķinās gan ar sevi, gan ar aizmugurē braucošo, gan citiem satiksmes dalībniekiem.
Kāpēc uz tava moča ir divi karogi?
Alvis: – Manam mocim ir divi karoga masti, bet man ir trīs karogi – Latvijas, Eiropas Savienības un kluba “Spieķi vējā” karogs. Kad es braucu ar kluba biedriem, tad uzlieku Latvijas un kluba karogu, kad braucu viens, tad uzlieku Latvijas un Eiropas Savienības karogu. Kad braukšu tālāk, tad uzlikšu Latvijas un tās valsts karogu, uz kurieni došos. Piemēram, ja es braukšu uz Portugāli, viņi būtu sajūsmā, ka es aizbrauktu pie viņiem un uz moča būtu Latvijas un Portugāles karogs. Tā ir iespējams parādīt cieņu valstij, uz kuru dodies.
Kāpēc motociklistu kļūst arvien vairāk?
Alvis: – Gulbenē ir kļuvis krietni vairāk motociklistu, arī Litenē. Cilvēkiem ir vairāk naudas, bankas ir pretimnākošas, lai varētu aizņemties. Labu, lietotu moci var nopirkt pat par 1000 eiro, un ar tādiem arī brauc lielākā daļa.
Tagad vairāk gaidi nedēļas nogales?
Alvis: – Jā (smejas). Tagad, kad ir mocītis, esmu aizdomājies, ka varbūt būtu jāņem kāds strādnieks, kas palīdzētu manā biznesā. Gribas nedēļas nogalēs uzsēsties uz moča un doties prom. Tagad viss mans brīvais laiks ir uz diviem riteņiem.
