Beļavas pagasta Ozolkalnā divi uzņēmīgi jaunieši – Vita Kence un Raivis Guzlēns – uzsākuši kopēju biznesu un izveidojuši mājas siera darbnīcu, kur šobrīd top sieri ar vairāk nekā 30 dažādām piedevām. Šis ir trešais gads, kopš siera cienītājiem ir iespējams nobaudīt SIA “Mū Siers” produkciju.
Vispirms ļauj nogaršot
Ideja gatavot dažādus sierus radusies abiem kopā. Izrādās, ka savulaik ar mājas sieru gatavošanu nodarbojies Raivja vectēvs, tāpēc varot uzskatīt, ka šis arods zināmā mērā ir pārmantots. Ne viņš pats, ne arī Vita nav saistīti ar piensaimniecību. Raivis ir tukumnieks, kurš savulaik Rīgas Valsts tehnikumā ir apguvis koka tehnologa specialitāti. Tobrīd viņš pat iedomāties nevarējis, ka ražos sierus. Vita savukārt ir gulbeniete, bet abi jaunieši satikušies un viens otrā ieskatījušies Rīgā.
Telpas īrē no pagasta
Ražotnes telpas “Mū Siers” īrē no Beļavas pagasta pārvaldes. Esot iespējams arī paplašināties, bet viss saistās ar finansēm. “Darbnīcas izveidē esam ieguldījuši pietiekami daudz savas naudas, kā arī rakstījām projektu, ko iesniedzām “Hipotēku bankā”, kas tika atbalstīts. Darbnīcu iekārtoju pats. Vienīgais, ko nevarēju izdarīt, bija ievilkt ūdeni un elektrību,” stāsta Raivis.
“Varbūt kādu tas izbrīna, ka siera darbnīcu ierīkojām laukos, bet te ir salīdzinoši lētāks darbaspēks, ir iespējams dabūt izejmateriālu. Rīgas centrā pie manas siera darbnīcas nevarēs piebraukt piena cisterna, bet te – tas ir iespējams, jo piebraukšana ir ērta. Garām iet lielā šoseja. Drīzumā tās malā izvietosim arī ražotnes reklāmu. Arī par telpu īri ir jāmaksā četras reizes mazāk nekā Rīgā,” stāsta Raivis. Šobrīd ražotnē daudz vairāk tiek ieguldīts nekā pelnīts, jo katra iekārta maksā ļoti dārgi. Uzņēmēji jau sen gribējuši iegādāties profesionālo gāzes plīti, bet šobrīd to nevar atļauties. Viņi atturas arī no bankas aizdevumiem, uzskatot, ka labāk iztikt ar savu naudu. Jaunieši tagad plāno izmantot iespēju un rakstīt projektu arī biedrības “Sateka” atbalstāmo projektu konkursam.
“Nevaru noliegt, ka gribas nopelnīt arī pašiem, tāpēc domājām, kā vēl labāk izvērst savu darbību un modernizēt mūsu nelielo uzņēmumu, ko mainīt, lai mūsu atpazīstamība būtu vēl lielāka. Domājam, ka varētu mainīt sieru formu vai vēl kaut ko, jo apzināmies, ka noteikti var ražot vēl kaut ko labāku. Mēs vienmēr cenšamies uzsvērt, ka esam nevis no Gulbenes vai nekurienes, bet no Ozolkalna. Arī sava uzņēmuma nosaukumu izraudzījāmies tādu, lai atšķirtos no citiem siera ražotājiem. Daudzi to ir atzinuši par veiksmīgu,” saka Raivis.
Dažādo siera garšas
“Nedomājām, ka pēc siera būs tik liels pieprasījums, ka nāksies paplašināt to klāstu. Sākumā bija tikai 4 veidu sieri, bet tagad jau ir aptuveni 30 dažādi veidi. Siera pamatsastāvs ir viens un tas pats, bet tiek dažādotas tā piedevas, kas piešķir sieriem dažādu garšu. Mēs vispirms dodam sieru nogaršot. Ja garšo, tad piedāvājam iegādāties. Interesanti, ka uz darbnīcu atnāca māte ar bērniem, uzskatīdama, ka viņiem vislabāk garšos saldie sieri, bet viņai par pārsteigumu bērni labprātāk izvēlējās kūpināto sieru, kas garšas ziņā ir pikantāks,” stāsta Raivis. Arī cilvēki, kuri izvēlas “Mū Siera” produkciju, bieži vien jaunajiem uzņēmējiem iesaka pamēģināt izgatavot kaut ko vēl nebijušu un citur nogaršotu.
Visu izšķir izejvielas
Pienu siera ražošanai “Mū Siers” iepērk no piena kooperatīva “Māršava”, savukārt izejvielas un dažādas garšvielas lielākoties tiekot pirktas vairumtirdzniecības bāzē Rīgā. “Rīgu esam izvēlējušies tādēļ, ka tur ir salīdzinoši lielāks piedāvājums nekā Gulbenē, kā arī ir ievērojama atšķirība cenās. Gulbenē vispār daudz ko nav iespējams nopirkt,” pārliecinājusies Vita. “Mēs ļoti cenšamies, lai siers izdotos kā ziemā, tā arī vasarā, jo mūsu mērķis ir iecienītu lauku labumu pārvērst plašā garšas daudzveidībā. Produktā, kas ir ne tikai īsts un dabisks bet arī garšīgs,” piebilst Raivis. Darbnīcā siera uzglabāšanai ir iegādāts pamatīgs ledusskapis. Ir arī piena dzesētājs un vakuuma iekārta, kas, pēc Raivja domām, esot par mazu. Vajadzīga lielāka, bet tā – trīskārt dārgāka. Vita un Raivis arī paši audzē dilles un baziliku, ko pievieno sieriem. “Mums nav garšvielu plantāciju, bet, ja kāds audzē garšaugus, var tos piedāvāt mums. Bija, kas piedāvāja māju olas, bet no tām gan atteicāmies, jo negribam riskēt ar produkciju. Mēs atbildam par kvalitāti un pircēju veselību. Cita lieta, ja visu uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests, jo šai kontrolējošajai iestādei uzticamies. Pie mums jebkurā laikā var braukt arī citas kontrolējošās iestādes. Negribam riskēt, tāpēc viss tiek sakārtots atbilstoši prasībām,” stāsta Raivis un Vita.
Veikalos produkciju netirgo
Sieri tiek ražoti atbilstoši pieprasījumam. Visvairāk darba siera darbnīcā esot nedēļas nogalēs, kad talkā tiekot ņemtas arī nakts stundas. “Ja mēs sieru gatavotu katru dienu, tad mums teorētiski būtu sava produkcija jātirgo veikalos, ko pagaidām nedarām. Lai to darītu, mums vajadzētu atbilstoši Pārtikas un veterinārās pārvaldes prasībām ierīkot vēl vienu – trešo – ieeju siernīcā, jo pagaidām ir tikai divas, kā arī atpūtas telpu, dušu un tualeti. Pie šo telpu ierīkošanas mēs strādājam, bet tas viss ir saistīts ar naudu,” stāsta Raivis. Viņš nenoliedz, ka šodien mājas sierus gatavo ļoti daudzi, bet katram ražotājam ir savs – kaut neliels – knifiņš, ko viņš nevienam neatklāj. “Siera tapšanas receptes ir pieejamas gan dažādās grāmatās, gan internetā. Tūristiem atklāti rādām un stāstām, kā top siers, tomēr kaut ko paturam noslēpumā,” stāsta Raivis. Vita piebilst, ka vairāki cilvēki absolūti identiski var gatavot mājas sieru pēc vienas un tās pašas receptes, bet katram siers izdosies citādāks. Liela nozīme esot gan apstākļiem, kādos siers gatavots, gan tam, kā tas tiek atdzesēts. Liela nozīme arī temperatūrai. Atkarībā no tās siers var būt gan cietāks, gan mīkstāks. Uzņēmējs atceras, ka sākumā bijuši gadījumi, kad siers nesanācis tāds, kā gribētos, bet defektu izdevies pārvērst par efektu un no masas tikušas gatavotas siera bumbas. Sieru gatavošanā ir iesaistītas arī divas meistares – Baiba Krēsliņa un Egita Siliņa. Viņas neesot bijis viegli sameklēt. “Ja mēs domājam uz priekšdienām vēl vairāk attīstīt savu ražotni, tad nevaram gaidīt gadu, kamēr cilvēks iemācīsies gatavot kvalitatīvu mājas sieru. Mūsu meistares to prot,” uzskata Raivis.
Gadatirgus – iespēja labi nopelnīt
”Mū Siers” savu produkciju piedāvā galvenokārt gadatirgos dažādās Latvijas vietās, jo tā esot lieliska iespēja reklamēt savu produkciju un arī nopelnīt. Esot arī cilvēki, kuri regulāri pasūtot sierus. Nesen Vita un Raivis piedalījušies Miķeļdienas tirgū Rīgā, iepriekš izgatavojot 40 siera rituļu, kas kopumā ir 60 kilogrami siera. Pagājušajā svētdienā viņi atgriezušies no izstāžu kompleksa “Rāmava”, kur kopā ar vides veselības saimniecību “Kalna Pakalnieši” no Rankas pagasta piedalījās 21. starptautiskajā lauksaimniecības, mežizstrādes produkcijas, pārstrādes, vides veidošanas un labiekārtošanas izstādē, kas bija kārtējā iespēja sevis reklamēšanai. “Līdz šim neesam piedalījušies Zaļajā tirdziņā. Varbūt tas izklausās jocīgi, bet Gulbene ir maza pilsēta. Ja šeit mēs dienā, labākajā gadījumā, pārdosim piecus siera rituļus, tad citviet, iespējams, daudz vairāk. Mēs neklausāmies, ko par mums runā citi, bet godprātīgi darām savu darbu. Tirgus iespējas ir lielas. Tajā visiem pietiek un pietiks vietas. Līdz šā gada beigām pircējiem piedāvāsim atkal jaunus sierus. Kādus – to pagaidām paturēsim noslēpumā, lai saglabātu intrigu. Ir būtiski, lai pircējiem būtu izvēles iespējas,” smaida Raivis. Vita novērojusi, ka, tuvojoties ziemai, cilvēki salīdzinoši vairāk izvēloties sieru ar ķiploka garšu, bet pārliecinoši līdera pozīcijas saglabājot māju siers ar ķimenēm. Abi jaunieši uzskata, ka ar uzņēmējdarbību var nodarboties arī Latvijā.
