Gulbeniešiem Līgai un Jānim Kļaviņiem šis ir ļoti īpašs laiks, jo viņu vecāki saviem bērniem savulaik izraudzījušies ne tikai pašus latviskākos vārdus, bet tieši Jāņu dienā, 24.jūnijā, Līga un Jānis visu priekšā apliecinājuši savu mīlestību viens otram sakot “jā” . Šajos Jāņos apritēja piecdesmit gadi, kopš viņi abi ir kopā. Līgai šis laiks ir nozīmīgs arī tāpēc, ka 21.jūnijā viņa svin savu dzimšanas dienu. Šogad – 75. Jānis 17.aprīlī ticis sumināts 78.gadskārtā. Tiekoties ar Līgu un Jāni, tā vien gribas vairākkārt iesaukties, ka personu apliecinošajos dokumentos ierakstu veicēji ir kļūdījušies skaitļos. Dzīvesprieks, enerģija, mīlestība un labsirdība strāvo no šiem cilvēkiem, kas pusgadsimta garumā gājuši cauri dažādām dzīves situācijām, vienmēr spēdami saglabāt gaišu skatienu.
Viss sākās ar pirmo deju
Līga un Jānis abi satikušies ballē Gulbenes kultūras namā, kur, skanot liriskai melodijai, Jānis, būdams labs dejotājs, aicinājis Līgu uz deju. Tālāk viss risinājies kā daudziem pāriem. Simpātijas pāraugušas mīlestībā, radot arvien lielāku vēlmi būt kopā. Kāzu dienas izvēlē 1967.gadā liela nozīme bijusi vasarai, kad viss zied un zaļo. Vēl šodien Līga un Jānis, ejot garām Rīgas un Bērzu ielas stūra namam, kur iekārtojusies banka “Citadele”, skatienam ļauj pakavēties mirkli ilgāk, jo tur savulaik atradusies Gulbenes dzimtsarakstu nodaļa, kuras durvis abi vēruši pilni satraukuma. Pēc laulību ceremonijas kāzas svinētas Līgas vecāku mājās Beļavas pagasta “Robežniekos”. Šodien, domājot par kopā pavadītajiem gadiem, Līgas atbilde ir vienkārša, bet sevi ietver tik daudz: “Man ar Jāni kopā ir labi. Ja jau tik ilgi esam kopā nodzīvojuši, tas par visu liecina pats no sevis. Otram cilvēkam vajag uzticēties, vajag ticēt un būt pacietīgam. Kādreiz vajag arī paklusēt, lai kādu problēmu nesaasinātu. Savu kāzu dienu vienmēr esam atcerējušies visus šos gadus. Ģimenes dzīvē ir jāvalda līdzsvaram. Pieņemot kādu atbildīgu lēmumu, dažkārt es paļaujos uz vīru, dažkārt ir pretēji. Gadās, ka viedokļi nesaskan, bet kopsaucējs vienmēr tiek atrasts.”
Kāzas kopā ar darba kolēģiem, radiem, kas uz tām braukuši pat no Tallinas, draugiem un kaimiņiem svinētas lustīgi. Tolaik neviens visu tā nerēķinājis, kā šodien. Ja kāzas rīkotas lauku mājās, nekā netrūcis, salīdzina Jānis un Līga. Līga jau kopš 1964.gada savas darba gaitas saista ar laboratoriju. Sākotnēji kā laborante Sanitāri epidemioloģiskajā stacijā līdz brīdim, kad pēc studijām augstskolā daktere Sarmīte Ģērmane viņai piedāvājusi laboratorijas vadītājas amatu. Piecdesmit trīs šim darbam atdoti gadi. Jau otro gadu Līga vairs nemēro ceļu uz laboratoriju. Jānis savu darba mūžu saistījis ar tehniku, kādu laiku strādājot Gulbenes autokombinātā, vēlāk – bijušajā “Lauktehnikā” dažādos amatos.
Mums pat pietrūkst laika
“Tā mēs abi arī dzīvojam un priecājamies par dēlu Igoru, diviem mazdēliem un jauku vedekliņu. Dēls ir Nacionālo Bruņoto Spēku virsnieks, kurš šobrīd kopā ar ģimeni atrodas ārpus Latvijas. Mēs ar viņu lepojamies un ļoti mīlam. Kad savulaik Igors atradās karstajos punktos, nenācās viegli gūt sirdsmieru. Dēls pēc vidusskolas iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, tad viņu iesauca obligātajā dienestā, kur Igors dienēja Vācijā. Kad atgriezās, pēc kāda laika mūs nostādīja fakta priekšā, ka ir iestājies Aizsardzības akadēmijā. Labi, ka šodien, pateicoties internetam, vairs nav problēmu sazināties ar dēla ģimeni. Kad vien ir iespējams, viņi apciemo mūs, mēs – viņus. Kopš abi esam pelnītā atpūtā, mums nav saprotams, ka cilvēki pauž izbrīnu, kā spējam aizpildīt laiku, dzīvojot mājās. Gluži pretēji, mums tagad pat visam pietrūkst laika. Tā gan ir taisnība, ka tad, ja cilvēks strādā, viņš sevi vairāk disciplinē, visu ātri un plānveidīgi paveicot. Tagad var darīt, tad mazliet kaut ko atlikt, tad atkal darīt,” prāto Līga, bet Jānis bilst, ka dažbrīd varot nedarīt neko.
Abiem patīk ceļot. Iepazītas gandrīz visas Eiropas valstis. Šajā vasarā plānots doties četru dienu ekskursijā uz Poliju kopā ar novada lauksaimniekiem. “Mēs taču arī esam lauksaimnieki, jo, cik vien spējam, cenšamies uzturēt “Robežniekus”, kur ir neliels dārzs un augļu koki. Lielākā vasaras daļa paiet laukos, tāpēc katru gadu tur tiek svinēti arī Jāņi. Man vēlreiz gribētos aizbraukt arī uz Ungāriju, jo iepriekšējais brauciens bija interesants un jautrs. Galvenais, lai ir laba kompānija,” bilst Jānis, kurš pie sava vārda ticis, pateicoties savam vectēvam, kurš arī bijis Jānis. Līgas vecākiem, savukārt, nevajadzējis daudz domāt, kādu vārdu izraudzīties meitai, kas dzimusi īsākajā vasaras naktī.
Savulaik, nu jau viņsaulē aizgājušās Gulbenes Tautas teātra režisores Olgas Krievas aicināta, Līga spēlējusi arī teātri, kas ļoti paticis. Īpaši, ja iedalīta kāda ņipras sievas loma. Līga iesaistījusies senioru grupā, kas dodas uz nodarbībām Gulbenes mākslas skolā, kā arī izmanto iespēju apmeklēt dažādus citus kursus sava redzesloka paplašināšanai. Viņa uzskata, ja ir iespējams mācīties angļu un vācu valodu, tad jāmācās, jāapgūst vēl kaut kas jauns. Aizbildināšanās, ka nav līdzekļu, esot tikai savas nevēlēšanās kaut ko darīt maskēšana. Jānim ir diametrāli citas intereses, starp kurām tuvas ir sporta aktivitātes, tāpēc viņš ar interesi vēro futbola un hokeja spēles. “Kamēr vien kājas nes un galva domā, cilvēkam nevajag sēdēt uz vietas. Mēs abi šodien esam apmierināti ar visu un priecājamies par to, kas mums ir dots. Ņemsim pretim visu, ko augstāks spēks mums ir nolicis. Galvenais, lai būtu veselība, iespēja būt kopā ar visiem mīļajiem cilvēkiem, lai mēs viens otram būtu tāds pats balsts, kā līdz šim,” atvadoties visvairāk vēlas Līga un Jānis.
