Pirms pāris dienām noskatījos televīzijas pārraides “Nekā personīga” radošās komandas sagatavoto dokumentālo materiālu “Bēgšana no Kubas”. Tas ir stāsts par kādu latviešu ģimeni, kura no Kubas vēlas atgriezties uz dzīvi Latvijā. Redzētais lika domāt par to, cik labi mēs dzīvojam arī pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā.
“Es visu mūžu esmu dzīvojis tikai krīzes apstākļos,” saka viens no filmas varoņiem – jauns puisis, kurš tikai tāpēc, ka vēlas dzīvot Latvijā, ir atbrīvots no darba, jo tiek uzskatīts par Kubas valsts nodevēju. Mūs šodien neviens par nodevējiem nesauc, ja vēlamies apceļot pasauli, doties mācīties vai strādāt uz citu valsti. Mums vienmēr ir iespēja atgriezties. Tas, vai to vēlamies, jau ir cits jautājums. Protams, bija laiks, kad arī es un mana māmuļa tikām uzmanītas tikai tāpēc, ka uzdrošinājos nosūtīt apsveikuma kartīti uz Federatīvo Vāciju tur dzīvojošajam onkulim. Tomēr, atšķirībā no kubiešiem, pie mūsu mājokļu durvīm negaidot neklauvē varas pārstāvji, lai pārliecinātos, ko darām konkrētajā mirklī, kas pie mums ir ieradies ciemos, kāpēc, cik ilgi ciemosies. Mums nav jāsteidz paslēpt priekšmeti, kas varētu liecināt par to, ka dzīvojam labāk nekā kaimiņi. Neviens neuzskaita, cik mājoklī ir elektropreču, cik mēbeļu. Lai arī dažkārt pukojamies, ka aptiekā zāles ir dārgas, tomēr mums tās ir. Kubā aptiekās nav pat plāksteru, lai uzlīmētu kurpes uzberztai tulznai. Veikalu plaukti ir tukši.
Arī pie mums nav viegli, jo bijām aizmirsuši sajūtu, kā ir tad, ja, gaidot uz tavu darba vietu, pakausī elpo vismaz desmit cilvēki, tomēr mums iespējams kaut ko mainīt savā dzīvē, nebaidoties, ka valdošā vara to liegs.
