Lielākajai daļai cilvēku ir sava sapņu zeme. Dažiem tā ir vieta, kuru tie vēlas apmeklēt tūrista statusā, daži saskata potenciālas peļņas iespējas, bet citi iemīl tās kultūru vai vidi un vienkārši nolemj tur pārcelties uz dzīvi. Taču visiem šiem ļaudīm ir jāiekļaujas šīs konkrētās zemes sabiedrībā, jāpieņem un jāpilda viņu likumi un kaut daļēji, bet tomēr jāpieņem viņu dzīvesveids. Un te nu viss vairs nav tik rožaini, kā sākumā varēja likties. Kļūt par vietējo, izrādās, nemaz nav tik viegli, dažkārt pat neiespējami, jo šķirties no gadiem pierastā dzīvesveida dažiem tā arī neizdodas. Kļūt par vietējo jau pirmajā paaudzē izdodas vien reti kuram aizbraucējam pat zemēs ar daudznacionāliem iedzīvotājiem. Runājot ar tiem, kuri ir devušies svešumā, bieži dzirdu frāzi: “Jā, mums ir grūti, bet mūsu bērniem noteikti būs labi!” Ja izdosies iekārtoties, visticamāk, tā arī būs, bet vai viņi būs savējie? To rādīs laiks. Taču tad sanāk, ka mūžs tiek nodzīvots bērnu labākas nākotnes vārdā, pašu priekiem laika nav atlicis un vecumdienās droši vien būs daudz ko pārdomāt. Pazīstu vairākus, kuri metuši mieru labklājības meklējumiem tik sakārtotajā un pārtikušajā Vācijā. Daži tur pabijuši daudzus gadus, daži vien pāris mēnešus. Bet iedzīvoties pa īstam tā arī nespēja. Iemeslu tam ir ļoti daudz: valodas barjera, likumu nezināšana, sadzīves atšķirības un iestāžu un apkārtējo attieksme pret tevi. Kāds nesen atgriezies draugs teica: “Uz katra soļa tu jūti, ka īsti gaidīts te neesi. Problēma aiz problēmas, un tas jau “sit” pa nerviem. Ja mēs smejamies, ka igauņi ir lēni, tad jāteic, ka jūs nepazīstat vāciešus. Nevienu neinteresē tas, ka tev vajag uzreiz. Viņi to izdarīs, bet sev ērtākā un pieņemamākā veidā un laikā. Jā, darbs tur ir, bet, kā smejies, par “verga algu”. Lai dabūtu ko nopietnāku, ir vajadzīgs laiks un vācieša dzīves izpratne. Nedaudz kremt arī tas, ka pašlaik Vācijā ieceļojošajiem bēgļiem ir daudz lielāka pretimnākšana nekā ieceļotājiem no Eiropas. Viņiem pašlaik dod, bet no mums grib ņemt.” Nu ko, salīdzinot ar Pāvela Korčagina dzīvi, tāds nieks vien ir, dzīves skolu un pieredzi neviens neatņems, taču ne velti Guntars Račs reiz ir teicis visiem zināmos vārdus – nekur nav tik labi kā mājās.
