Maija sākums jau gadiem man saistās ar divām lietām – “Eirovīziju” un hokeja čempionātu. Otrais noteikti ir svarīgāks par pirmo, jo “Eirovīzija” šķiet pilna samākslotu emociju, kamēr hokejā viss ir pa īstam!
Tas sākās pirms gandrīz 20 gadiem, kad kāds no maniem draugiem, ejot uz kafejnīcu, paaicināja mani līdzi. Ieejot tādā absolūtā vīriešu paradīzē – alus kausi, lielais ekrāns, klaigas un kņada –, sākotnēji man likās: ak jel, kur esmu nokļuvusi?! Bet, laikam ritot, pasākums sāka mani saistīt un ievilkt.
Toreiz mūsu izlase sīvā cīņā uzvarēja, visi klātesošie apskāvās, spieda cits citam rokas, smējās un gavilēja. Un es līdzi visiem. Brīdī, kad atskanēja mūsu valsts himna, es sapratu – lūk, šī ir īstā patriotisma audzināšanas stunda! Mazi puikas ar asarām acīs dziedāja himnu un jutās lepni, ka pieder latviešu tautai, kam ir tādi hokejisti, kuri spēj uzvarēt nesalīdzināmi lielākas valsts labākos sportistus. Un tad vairs nebija jautājuma, vai apmeklēt spēles arēnā. Man tur bija jābūt, jāsajūt tas smeķis, ko dod tāda kopā būšana un līdzi jušana.
Tad vienā brīdī es sapratu, ka jau zinu spēlētāju vārdus un uzvārdus, viņu numurus un spēles stilu. Darbā, kafijas pauzēs kopā ar kolēģiem pārrunājot iepriekšējās dienas spēli, sajutos kā liels eksperts. Par brīnumu ne tikai sev, bet arī vīrieškārtas kolēģiem.
Ir spēles, ko cenšamies skatīties lielākā pulkā – mājinieki, kaimiņi, mīļie “skaipā”. Tad tiek kurināts grils dārzā, izvērsts lielais ekrāns. Nav būtiski, kāds ir rezultāts, mēs esam kopā, vienoti savā lepnumā par notiekošo un komandu. Viss iet ņigu ņegu – suņi, kaķi un bērni, kuri priecājas par pieaugušo delverībām. Ja spēle beidzas ar uzvaru, visi kopā dziedam himnu. Un man ir aizdomas, ka to dara arī suns! Ja līdz šim neesi sapratis, ko tie letiņi ņemas ap hokeju, pamēģini! Emociju virpulis garantēts! Ja esi kārtīgs fans, izbaudi šo čempionāta laiku! Un turam īkšķus par mūsējiem! Viņi vienmēr ir vislabākie. Gluži kā tu un es!
