Spēles vērojot klātienē, var gūt neaprakstāmas emocijas
Pasaules čempionātu ik gadu klātienē uz tā norises valsti dodas vērot vairāki tūkstoši Latvijas līdzjutēju. Šogad čempionāts notiek tepat līdzās – kaimiņzemē Baltkrievijā, turklāt, iegādājoties biļeti uz hokeja spēlēm, ikviens var ieceļot un uzturēties šajā valstī bez vīzas. Arī līdzjutēji no Gulbenes vienmēr aktīvi atbalsta Latvijas hokejistus, atbalstot viņus klātienē.
Dodas uz Minsku ar stopiem
Gulbenes pilsētas pasākumu organizators Edijs Frīdenbergs uz Minsku kopā ar saviem ceļabiedriem – brīvprātīgajiem jauniešiem Jevgēņiju no Baltkrievijas, Natāliju un Sofiju no Vācijas – devās pagājušajā svētdienā, turklāt turp viņi devās ar stopiem. Edijs atzīst – doma par došanos uz Minsku radusies tādēļ, ka Žeņa ir no Baltkrievijas – tātad vietējais, liela nozīme bija arī tam, ka Baltkrievija mums ir tepat kaimiņos un, protams, izdevīgi bija braukt bez vīzas. Savukārt par izvēli stopēt Edijs saka, ka vilinājis piedzīvojumu gars, protams, tā bijusi arī iespēja ietaupīt naudu. Latvijā viņi plāno atgriezties rīt.
Dodoties turp, jaunieši sadalījušies pa divi. Vieni līdz Minskai nokļuvuši ar septiņām, otri – ar astoņām mašīnām. Edijs atzīst, ka rekonstruētā Rēzeknes šoseja vēl nav tik dzīva un mašīnas tur pārvietojas salīdzinoši maz, tādēļ nemaz tik viegli ar stopēšanu nav vedies. ““Izpriecas” sākās vēlāk. Žeņa ar Sofiju Minskā bija apmēram pusnaktī, savukārt mēs ar Natāliju tajā laikā vēl joprojām bijām uz Latvijas – Baltkrievijas robežas. Kājām šķērsojām robežu un tikai pusē trijos naktī nostopējām mašīnu uz Minsku. Kad beidzot bijām nostopējuši mašīnu un zinājām, ka veiksmīgi nokļūsim galamērķī, pārņēma laimes sajūta,” stāsta Edijs. Minskā Edijs un viņa ceļabiedri apmetās pie diviem brāļiem, kas nāk no Žeņas dzimtās vietas un ir kopā izauguši ar Žeņu, bet tagad dzīvo Minskā.
Katrs fano par savējiem
Biļetes viņiem bija uz mūsu izlases spēli pret Šveices vienību, bet iepriekšējo spēli, kurā latvieši tikās ar baltkrieviem, viņi vērojuši kafejnīcā. “Latvieši šajā spēlē zaudēja un es uzskatu, ka zaudēja negodīgi un tiesneši izšķīra šo spēli, bet jebkurā gadījumā baltkrievi ir šī čempionāta organizatori, lai viņi spēlē ceturtdaļfinālā!” saka Edijs. “Skatoties šos pēli kafejnīcā, es biju vienīgais latvietis, pārējie visi (vairāk nekā 20) baltkrievi. Kad mēs izlīdzinājām rezultātu, es nokliedzos, bet, kad šie vārti netika ieskaitīti, viņi visi nokliedzās man pretī. Taču katrā ziņā nevienam nebija nekādu pretenziju ne pret mani, ne pret to, ka es fanoju par Latviju. Arī mūsu kompānijā pēc tam visas diskusijas izbeidzās ļoti ātri. Visi respektēja, ka es pārdzīvoju Latvijas zaudējumu.” Par spēli pret Šveici Edijs saka, ka viņam šķitis – mūsu izlase izskatījās nedaudz psiholoģiski salūzusi un zaudējusi spēles garšu. “Mūsu hokejisti, protams, skrēja, spēlēja, bet likās, ka tas nav līdz galam. Nebija īsti tādas pārliecības, ka šī spēle tiešām ir ļoti svarīga un gribas uzvarēt. Iespējams, tiešām iepriekšējā dienā neieskaitītie vārti viņus salauza, bet tāds ir sports.”
Lielisks brauciens
Edijs atzīst, ka čempionāts Baltkrievijā ir noorganizēts ļoti augstā līmenī, daudz tiek domāts par drošību. “Viena pārbaude ir jau pie ieejas, nākamā pēc tam pie arēnas, bet viss notika ļoti raiti, bez jebkādas aizķeršanās. Nelielās kompānijās satikām arī latviešu fanus, redzējām pa Minsku braucam arī mūsu fanu autobusus,” stāsta Edijs. Viņš atzīst, ka ir ļoti gandarīts par šo braucienu. “Bija lieliski klātienē vērot spēli. Mūsu izlase ir fantastiska, kopumā viņi parādīja ļoti labu sniegumu. Bija prieks arī iepazīt baltkrievus, sajust, ka viņi ir draudzīgi, laipni, jauki cilvēki, gatavi izpalīdzēt jebkurā brīdī. Bija jauki iegūt jaunus draugus. Es uzskatu, ka baltkrievi noteikti ir ieguvēji, ka rada iespēju iebraukt valstī bez vīzām. Minskā tagad ir tik daudz tūristu! Un, protams, ieguvēji esam arī mēs, tie, kas ieradāmies šeit!” Edijs ar saviem ceļabiedriem devās ekskursijās gan pa Minsku, gan arī uz Brestu un Beloozersku, kur dzīvo Žeņa.
Baltkrievijā dzīvo radi
Pirmās divas Latvijas izlases spēles Minskā klātienē vēroja arī gulbeniete Zinta Vagule ar dzīvesbiedru Andri un dēliņu Alenu. Uz Minsku viņi devās kopā ar Zintas māsu ģimenēm. Zinta stāsta, ka viņu ģimene vienmēr ir fanojusi par hokeju, bet, protams, gribējies izjust šīs emocijas, arī atbalstot mūsu hokejistus klātienē. Kā papildu arguments tam, ka Baltkrievija ir tepat kaimiņos, bijis arī tas, ka 15 kilometru attālumā no Minskas dzīvo Zintas mammas māsa ar ģimeni, tādēļ viņiem nebija jāraizējas par apmešanās vietu, protams, labs bonuss bijis arī iebraukšana Baltkrievijā bez vīzas. “Mēs gan nedaudz sabijāmies un bērniem sarūpējām vīzas, jo viņiem biļetes uz spēlēm nebija jāpērk, tomēr neviens mums neko neprasīja,” stāsta Zinta. Viņi arī bijuši patīkami pārsteigti par labo čempionāta organizāciju. “Iekļūšana arēnā ritēja ļoti raiti, rindās nevajadzēja ilgi stāvēt, arī cenas, manuprāt, bija demokrātiskas, ņemot tomēr vērā šī pasākuma nozīmīgumu un apmērus. Runājot par drošības pasākumiem, mums nešķita, ka tie būtu tik ļoti pārspīlēti – vienā vietā tika veikta pārbaude un viss,” saka Zinta. Patīkami bijis, ka uz spēlēm ieradās ģimenes ar bērniem. “Mēs sākotnēji domājām, ka varbūt neviens uz šādiem pasākumiem mazus bērnus neņem līdzi, bet nē! Redzējām arī vecākus, kam līdzi bija tikai pāris mēnešus veci bērniņi. Un bērniem tās arī bija īpašas emocijas! Alenam ļoti patika vērot hokeju klātienē!” Protams, arī pieaugšajiem tās bijušas īpašas emocijas. “Arī esot mājās, mēs noteikti būtu skatījušies spēles un jutuši līdzi, bet, esot tur, tas pasākums kļūst daudz personiskāks un emocijas ir daudz izteiktākas, tās pat nevar aprakstīt vārdos!” atzīst Zinta.
Spēcīgi emocionāli uzlādējušies
Patīkami bijis, ka, dodoties uz pirmo spēli, satiktie baltkrievi, kas, protams, apmeklēja dažādas čempionāta spēles, teica, ka šajā spēlē jutīšot līdzi Latvijai, piebilstot gan, ka pēc tam viņu izlase pieveiks mūsējo, kā pēc tam arī izrādījās. “Bet nevienu mirkli nebija jūtami nekādi kašķi starp līdzjutējiem, katrs fanoja par savējiem, bet visi bija ļoti pozitīvi noskaņoti. Protams, jauki bija satikt latviešu fanus. Gribējām aiziet arī uz “Četriem baltiem krekliem”, kur pulcējās latviešu fani, bet pēc spēles pirmajā vakarā lija lietus, tādēļ šo nodomu beigās tomēr nerealizējām.” Zinta atklāj, ka viņu ģimene pēc pirmajām divām spēlēm devusies mājās, bet līdzbraucēji palikuši vēl uz divām spēlēm. “Pēc tam mazliet nožēlojām, ka nepalikām ilgāk, jo, esot tur, gribējās šīs sajūtas baudīt vēl un vēl! Braucot mājās, jutāmies ļoti noguruši, bet arī spēcīgi emocionāli uzlādējušies!” Tagad, kad mūsu izlasei čempionāts jau beidzies, Zinta saka, ka mazliet ir rūgtums par tiesnešu rīcību, taču kopumā izlase ir malači, cīnījās godam un parādīja labu sniegumu, tikai veiksmes varbūt mazliet pietrūka.
Stāstot par braucienu uz Minsku, Zinta beigās atzīst, ka pasaule tomēr ir ļoti maza. Izrādās, pagājušajās brīvdienās pie viņiem viesojušies radi no Lietuvas. Mājup viņi devās svētdien un pa ceļam paņēmuši stopētājus – puisi un meiteni no Gulbenes, kas devušies uz čempionātu Minskā. Tas, kā izrādās, bija Edijs un Natālija.
