Smirdupīte! Tā savu Gulbenes vienīgo upi – Krustalīci – apsaukājām padomju gados. Toreiz lielākais piesārņotājs bija tuvējais alus brūzis. Tas un darba vietas rūpnīcā mums bija svarīgākas par ekoloģiju un estētiku. Pārstājām ražot alu, un smaka pazuda. Atkal ieraudzījām, cik skaista ir mūsu upīte, jo nu tā mums pavasaros vairs nesmirdēja, bet smaržoja līdz ar krastmalas ievām. Ne jau velti vienu mikrorajonu Gulbenē tā arī dēvē – par Ievugravu. Un tiltiņš pāri upei pie slimnīcas bija visromantiskākā mīlnieku bučošanās vieta. Žēl, ka tagad nojaukts. Krustalīcē atkal ir zivis, pīles, tās krastus iemīļojuši zalkši, bet uz upes uzplūdinātajā Dzirnavu dīķī katru vasaru mājo balti gulbji. Tātad mūsu upe ir ekoloģiski tīra. Lai arī šķiet, ka tā ir par seklu peldēšanai, laivošanas entuziasts Dailis Kadils mani pārsteidza, teikdams – viņš katru gadu rīko laivas braucienus pa Krustalīci.
Un tomēr atjaunotajā brīvvalstī Krustalīce palaikam ir cietusi no mums, cilvēkiem. Atceramies, ka pirms 19 gadiem tur noplūda liels daudzums kurināmās degvielas. Tika veikta sanācija. Pāridarījums dabai ir jau gandrīz aizmirsts, bet šonedēļ atkal notikusi nelaime. Atkal upīte ir piesārņota no šobrīd nezināma avota. “Mēs par to nedrīkstam klusēt,” “Dzirkstelei” saka gulbeniete Astrīda Žmuida. Tieši viņa trešdien zvanīja uz tālruni 112, lai sauktu palīgā. Visu cieņu! Sieviete nenobijās. Atceros, ka 1997.gadā man pašai pēc rakstiem par Krustalīces piesārņojumu tika piedraudēts: “Reiz jūs vakarā viena pati iesiet pa ielu un tad…”
Mūsu likteņupīte
00:00 20.05.2016
55