Vizītkarte
Tēvs Vilnis Borisovs.
Dzimis: 1958.gada 16.janvārī.
Dzīvo: Gulbenē.
Kvēlākā vēlme: atrast darbu.
Vecākais dēls Kristaps.
Dzimis: 1999.gada 25.februārī.
Mācās: Stāķu pamatskolā.
Jaunākais dēls Ralfs.
Dzimis: 2002.gada 13.decembrī.
Mācās: Stāķu pamatskolā.
Inita Savicka
Ir pierasts, ka bērnu aprūpes tiesības parasti uzņemas māte vai vecmāte, bet ir gadījumi, kad tas ir tēvs.
Gulbenietis Vilnis Borisovs jau vairākus gadus viens pats audzina divus dēlus – 10 gadus veco Ralfu un 13 gadus veco Kristapu. Viņš noteikti ir lauzis stereotipu, ka tēvi vieni paši nevar tikt galā ar bērniem. Un Vilnis nebūt nejūtas kā vientuļais tēvs. Kā pats atzīst, reizēm gribas pabūt vienam, izbaudīt vientulību un klusumu, bet tie esot tikai tādi vājuma mirkļi, jo, tiklīdz dēlu ilgāk nav mājās, šis klusums šķiet nedabisks, esot sajūta, ka kaut kā pietrūkst – un tās ir bērnu čalas un smiekli.
Savukārt Viļņa dēli kautrīgi, bet atzīst, ka viņu tētis ir vislabākais pasaulē. Savas bēdas un likstas viņi uztic tikai savam tētim, īpaši jaunākais dēls. Viņu tētis esot brīnišķīgs un labs cilvēks un daudz ko viņiem iemācījis, kaut vai to, ka mājās vienmēr jābūt tīrībai un kārtībai. Un patiešām ieejot viņu mājoklī valda kārtība, tur nav putekļu vai drupatu uz grīdas, zaļo istabas augi, bet pie televizora stāv spēle “Monopols”, kura ir zēnu iecienītākā galda spēle. “Reizēm tētis mēdz dusmoties un rāties, ja sastrādājam blēņas, un tad saprotam, ka esam rīkojušies nepareizi un brāzienu esam pelnījuši pamatoti,” atzīst puikas. Savukārt puišu tēvs piebilst, lai arī kādreiz cits uz citu sadusmojas, tas neesot uz ilgu laiku. Ģimenē nevalda spriedze, kad cits ar citu nesarunājas dienām ilgi, jo tur sevī aizvainojumu. Viņu ģimenē strīdi vai konflikti tiek izrunāti visiem kopīgi, tā, lai cietējs nebūtu neviens.
Ar grūtībām tiek galā paši
Par spīti ekonomiskajām grūtībām, jāatzīst, šī ģimene ir optimisti. Viņi ir iemācījušies dzīvot pieticībā un skaļi nekliegt par savām grūtībām. Tā ir sagadījies, ka blakus viņu ģimenē nav puiku mammas, bet viņi ar visām grūtībām tiek galā paši. Vilnis atzīst, ka ir daudz ko iemācījies – mazgāt veļu, lai gan tas nepadodoties tik labi kā sievietēm, gatavot tādu maltīti, kāda garšo dēliem, rītos viņus celt uz skolu, bet vakarā sagaidīt ar siltām vakariņām, ja dēli saaukstējas, gatavot tējas, uz dzimšanas dienām sarūpēt dāvanas un uz Ziemassvētkiem – saldumus. Bet galvenais – viņš ir kļuvis atbildīgs! Un šī atbildības sajūta neļauj viņam doties ārpus mājas, piemēram, kopā ar draugiem, lai aizmirstu visas dzīves likstas un ļautos bezrūpīgi draugu kompānijā pavadīt laiku. Pārlieku lielā atbildības sajūta Viļņa apziņā “neielaiž” domu, ka viņš varētu iepazīties ar otro pusīti. “Vai sveša sieviete varēs iemīlēt manus bērnus? Vai viņai tie būs vajadzīgi? Es ļoti mīlu savus dēlus, tāpēc nevēlos, ka kāda cita, piemēram, darītu viņiem pāri. Tie ir mani bērni, un man viņi ir vissvarīgākie. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez viņiem,” atzīst Vilnis.
Viņš lepojas ar dēlu sasniegumiem sportā. No plaukta tiek ņemta ārā prāva kaudze diplomu un pateicību par izcīnītajām vietām futbolā, florbolā un vieglatlētikā. Sports ir Ralfa mīļākais mācību priekšmets skolā, jo tas padodas. Savukārt Kristapam patīk ne tikai sportot, viņam padodas arī matemātika. Ja mazākais brālis mājas darbos kaut ko nesaprot, tad palīgā nāk viņš. Ziemā bērni aizrautīgi spēlē hokeju. Kristapam ir sapnis, ka kādreiz viņa īpašumā būs īsta hokeja nūja, savukārt Ralfs nespēj aizmirst braucienu uz īstu hokeja spēli Rīgā. Brīvbiļeti uz hokeja spēli viņš nopelnījis, piedaloties vieglatlētikas sacensībās un uzrādot labus rezultātus.
Arī no darba puikas nebaidās. Vilnis atceras, kā dēli salaboja šķūnīša durvis. “Nobrīnījos vien, kā viņi to spēja paveikti vieni paši. Malači! Laikam dienās būs labi saimnieki,” viņš saka.
Jaunākais Viļņa dēls sapņo, ka būs policists. “Jo policisti aizstāv labos,” saka puika. Savukārt vecākais dēls vēlas kļūt par izcilu futbolistu.
Kvēlāka vēlme – atrast darbu
Viļņa vienīgā un kvēlākā vēlēšanās ir atrast darbu, jo jau labu laiku viņš ir bez pastāvīgas darbavietas, tāpēc nelaiž garām nevienu izdevību, lai varētu nopelnīt. Strādā gadījuma darbus, neatsaka, ja kāds lūdz palīgā izravēt mazdārziņu, saskaldīt malku vai kaut ko salabot. Pēc profesijas viņš ir santehniķis. Ilgus gadus arī nostrādājis savā arodā, pēc tam mācījies kursos par kurinātāju un kādu laiku strādājis arī šajā amatā, bet pirms dažiem gadiem samazināšana skārusi arī viņu. “Esmu apstaigājis visas iespējamās darbavietas un lūdzis darbu. Parasti tiek pierakstīts mans telefona numurs un pateikts, ja kāda vieta atbrīvosies, tad man piezvanīs, bet šos zvanus tā arī neesmu sagaidījis. Esmu gatavs strādāt vienalga kādu darbu,” stāsta Vilnis un piebilst, ka apmeklējis arī Sociālo dienestu un ir tur lūdzis palīdzību atrast darbu, bet tas viss bez panākumiem.
Viņa dzīvē bijis posms, kad ekonomiskie apstākļi bijuši tik smagi, ka izmisuma brīdī gribējies ar dzīvi nokārtot rēķinus uz visiem laikiem, tikai doma par dēliem likusi saņemties un turpināt cīnīties un dzīvot, jo viņš zina, ka dēli visdrošāk jūtas pie viņa pleca un savās mājās.
Iveta Gargurne, psihoterapeite:
– Vientuļie tēvi – tā, manuprāt, ir tendence, kas tikai pieaug sabiedrībā. Šādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Domāju, ka tas ir stereotips un mūsu iedoma, ka tēvs viens pats nevar audzināt bērnus. Protams, ka viņš to var darīt. Tas ir iesīkstējis uzskats, ka mamma ir vienīgā un pati svarīgākā, jo tikpat svarīgs ir arī tēvs. Ja tēvs prasmīgi spēj sevi organizēt, viņš var kaut kādā veidā kompensēt arī mammu, kuras nav ģimenē. Protams, tas nav ideāls variants. Vislabāk, ja bērnam ir abi vecāki, bet, ja dzīve ir tā izveidojusies, tad tas ir tikai apsveicami, ja vīrietis var savu dzīvi organizēt tā, ka var uzņemties pilnu atbildību par saviem bērniem. Tas ir lieliski! Un arī iespējami, labi un vajadzīgi!
Jānis Antaņevičs, novada Sociālā dienesta vadītājs:
– Sociālais dienests palīdz ar dažādiem pabalstiem. Darbu mēs nevaram piedāvāt. Varam tikai informēt par brīvajām vakancēm, kuras ir reģistrētas Nodarbinātības valsts aģentūrā. Ja cilvēkam nav darba pieredzes un attiecīgas izglītības, tad uzņēmējus tas nesaista. Ir bijuši gadījumi, kad nāk pie manis cilvēki un lūdz palīdzēt atrast darbu. Iespēju robežās cenšos palīdzēt. Mēdzu sazināties ar darba devējiem, varbūt ir iespēja strādāt, piemēram, sezonālu darbu, ir kas pieņem šādus darba piedāvājumus, bet ir arī kas atsakās. Problēma ir arī tā, ka lielā birokrātija, dažādu dokumentu kārtošana aizņem ļoti daudz laika, līdz ar to liedz sociālajiem darbiniekiem iedziļināties katras konkrētas ģimenes situācijā vai vienkārši pasēdēt un parunāties ar cilvēku.
