Vai viegli būt vecuma pensionāram šodienas ekonomiskajā situācijā, kad bērni jāuztur līdz 60 gadu vecumam, par mazbērniem nemaz nerunājot?! Kā saka, sava nasta uz nerviem nekrīt. Turklāt latvieša cilvēks nav radis veļu mazgāt ārpus mājas. Viss ir un būs lieliski, ja vien, cilvēkos ejot, tiek ievēroti pieci noteikumi.
Pirmkārt, ir jāmaskē noguruma un bada loki zem acīm. Ieteicams nēsāt saulesbrilles arī ziemā, skaidrojot, ka vecumā pārāk daudz redzēt ir kaitīgi. Otrkārt, jāseko savai frizūrai. Tā kā ziemā galvā ir jāliek cepure, šajā ziņā vispār nav problēmu. Treškārt, ir tomēr jāuztur ilūzija. Tas nozīmē, ka ir vēlams, pastaigā ejot, līdzi ņemt somu vai tīklu, lai visi domātu: “Šitie pensionāri atkal jau iet ķemmēt bodes.” Nevienam nav jāzina, ka mēs ar sievu principā vairs neejam uz veikalu, lai nekristu kārdinājumā. Ceturtkārt, ir jānovērš deguna spīdums (sievai) vai sārtums (man pašam). Kā vienā, tā otrā gadījumā noderēs dabiskais pūderis – kāda šķipsna kartupeļu miltu. Piektkārt, ir jāiemācās pareizi smaidīt. Kurš gan gribēs lūkoties bezzobainā mutē, kura turklāt ož pēc naftalīna. Smaidam ir jābūt plašam un vienlaikus apvaldītam. Jāsmaida ar aizvērtu muti.
Ja jūs zinātu, kā mums ar sievu ceļas pašapziņa datumā, kad bankas kontā jāparādās pensijai! Kāda saskaņa valda ģimenē, kuru, starp citu, „Latvijas veiksmes stāsts” atkal ir apvienojis. Kopā ir jautrāk un krīzi vispār tikpat kā nejūtam. Bērni ir atgriezušies mūsu paspārnē! Jau divus gadus atkal dzīvojam zem viena jumta – 9 cilvēki 3 istabās, kā arī vēl suns, divi kaķi un jūrascūciņa! Kā viņi prot noņemt stresu! Labāk par kandžu (kuru paša vajadzībām šad tad mājās patecinu)! Cik dziednieciskas ir regulāras pastaigas ar suni! Laikam tāpēc tos lopiņus mēs lutinām, cik spējam. Viņiem katru dienu vajag svaigus čipsus. Turklāt kurus katrus nemaz neēd. Dzīvniekiem mēs naudu nežēlojam, bērniem arī. Toties mēs abi ar mammu esam kļuvuši tik pieticīgi kā vēl nekad. Nogriežam pa zaļa kartupeļa šķēlei, nomizojam pa burkānam, nolobam sīpolu vai ķiploku un vicojam iekšā! Esam tāpēc veseli kā rutki. Slimot nemaz nevaram atļauties! Mūsu pēc plīts mājās nav jākur. Lai jau bērni paši sev cep un vāra. Starp citu, mēs ar sievu pat karsto ūdeni vairs nelietojam. Mazgājamies aukstā un vienlaikus rūdām organismu.
Jā, abas mūsu vedeklas strādā (viena skolā, otra slimnīcā) gods godam. Minimālo algu nopelna katra. I pat mana sieva vēl skrien uz tirgu pašas adītos cimdus andelēt. Tur arī kāds latiņš atlec. Mūsu dēli tikmēr var turpināt pīpēt. Viņi uzskata: ja nevar pelnīt vismaz 500 latus mēnesī, labāk vispār neko nedarīt. Ko padarīsi – galvenais ir nezaudēt pašcieņu, jo, kurš sevi necienīs, to arī citi neņems par pilnu. Tā domā Grieķija, mūsu puikas un mazbērni arī. Lai jau nogaida, kad pārskries krīze. Tikmēr mūsu jaunā paaudze būs skolu beigusi un, cerams, treknie gadi atkal būs atgriezušies. Bet mēs, veči, neuzskatām par pazemojumu, ja šodien ar vienu latu jāizvelk nedēļa vai pat ilgāk. Mēs to varam un darām! Un nekaunamies to tieši acīs pateikt arī Starptautiskajam valūtas fondam un visai ārzemju presei. Mēs kurā katrā brīdī esam gatavi prezentēt savu veiksmes stāstu un to, cik skaisti un atraktīvi mēs, Latvijas seniori, protam novecot, pulcējot ap sevi bērnus un mazbērnus. Nevienu pašu neesam aizlaiduši projām uz ārzemēm! Un arī pēc pabalstiem uz pašvaldību neskrienam. Ar visu tiekam galā paši.
