Vai kāds var pasacīt, kādam jābūt mūža ieguldījumam? Kā to izmērīt, aprēķināt, nosvērt? Redz, cik Jānis un Pēteris daudz grāmatu sarakstījuši, cik zinātnisku atklājumu veikuši, cik modernu namu uzcēluši, cik unikālu operāciju veikuši! Cik daudz Zenta un Millija paveikušas izglītības attīstībā, kā palīdzējušas atdzimt dzimtas mājām, kā visu mūžu ziedojušas valsts labā, kā ziedojušās darbam! Svinīgos pasākumos vēl svinīgāk saposušies ļaudis spiež rokas Jāņiem un Pēteriem, Zentām un Millijām, sniedz aploksnes un lepnas dāvanas par mūža ieguldījumu. Skaisti! Protams, arī vajadzīgi, jo mēs visi kā viens vēlamies, lai mūsu veikumu pamana, lai uzslavē un saulītē ceļ. Vārdi “ko nu es, es jau neko” tikai ārēji skan kautrīgi. Vairāk ticības ir tiem, kas nekaunas atzīt, ka vēlas tikt slavēti.
Ar laiku izdzeltē par mūža ieguldījumu saņemtie Goda raksti, apsūbē samta kārbiņās ieslēptās Goda zīmes. Piemirstas svinīgais pasākums ar svinīgi saposušos cilvēku pārpilnību. Manuprāt, mūža ieguldījums ir dzīve, ko mēs katrs dzīvojam, darbs, ko darām. Nesaprotu, kāpēc par kāda cilvēka mūža ieguldījumu jāsāk runāt tikai tad, kad šim cilvēkam līdz mūža izskaņai atlicis gaužām īss šīs pasaules gaismas stars? Vai gan mūža ieguldījums nav katra nodzīvotā diena? Vai vajadzīgi šie gadu desmiti, ja labu un atzinīgu vārdu “ordeņus” cilvēks ir tiesīgs saņemt ik brīdi? Vai vienmēr šo ieguldījumu raksturo tikai bezjūtīgi plauktā sarindojami priekšmeti? Par sava līdzšinējā un turpmākā mūža lielāko ieguldījumu tāpat kā aktrise Vera Singajevska arī es uzskatu savas meitas. Tas atsver visu.
