“Runājot par vecumu, man prātā nāk līdzība – cilvēka dzīve ir balansēšana līdzsvara šūpolēs. Vienā galā uzkāpjam kā bērni un esam apakšā. Vecāki raugās uz mums un priecājas, kā speram pirmos soļus, jau paši ēdam un vairs neslapinām biksēs. Tuvojoties vidum, esot tur un vēl nedaudz pāri, pastāv ļoti labs līdzsvars. Kā vidējā paaudze jūtamies salīdzinoši droši un stabili. Bet tad pēkšņi baļķis sāk svērties un svērties, kad skaidri apjaušu, ka tuvojos otram galam, kur, iespējams, pats vairs nevarēšu paēst, klibošu, gulēšu un citiem būs mani jāaprūpē. Šie gali nemaz nav tik tālu viens no otra. Protams, visu mūsu lūgšana ir nomirt pie vesela saprāta un nekļūt citiem par nastu, tomēr cilvēks pats ar savu darbību to nespēj nodrošināt,” pārliecināta psiholoģe Ilze Āna, turpmākā stāstā ieskicēdama vairākus aktuālus jautājumus, ar ko ikdienā sastopas seniori, un vidējās paaudzes iespējas saprast un atbalstīt vecākos.
Darbs beigsies
“Asociācijas vārdam “vecums” var būt dažādas. Vieniem tas nozīmēs slimības, vājumu, izmisumu un diskomfortu. Citiem – paldies Dievam, beidzot brīvība! Varu darīt, ko vēlos, iespējas plašas, nu tik būs!” tēlo I.Āna, piebilzdama, ka vecumu varētu sāk attiecināt uz ļaudīm, kam pāri 60, kad beigušies lielie sociālie pienākumi un atbildības, ko uzlikusi sabiedrība un valsts.
“Ievērojamie skolotāji dažādi traktējuši vecuma psiholoģiju. Piemēram, Adlers uzskata, ka nepastāv vecuma ierobežojumu. Vesela, viengabalaina personība izveidojas jau ļoti agri un turpmāk vien sevi īsteno, kad nav lielas nozīmes, vai tev ir 40, 60 vai 80 gadu. Svarīgi saskatīt iespējas,” turpina psiholoģe, mudinot tās rast arī ārpus darba, jo tas reiz beigsies.
“Darbs ir vērtība un viens no svarīgākajiem dzīves uzdevumiem, jo noteiktā vecumā cilvēkam ir sevi jāatražo, ko regulē likumdošana. Tas arī palīdz mums nodrošināt attiecīgu dzīves kvalitāti, zinot – ja ieguldīšu, arī saņemšu. Tam pārtrūkstot, rodas bailes, ka zaudēšu šo kvalitāti un arī attiecības darbā ar cilvēkiem, kuras, iespējams, man ir vienīgās,” stāsta Ilze.
Justies noderīgam
Dzīves kvalitāte un attiecības nav vienīgais, ko riskē zaudēt pensijas vecumu sasniegušais. “Pensionējoties daudziem ir sajūta, ka kaut kam aizveras durvis un priekšā ir klajš tuksnesis. It kā apkārt daudz cilvēku, kam ir, kurp iet un skriet, bet man nav nekā! Lai arī urbanizācija nesusi līdzi labas lietas, piemēram, lielāku kopību, tā radījusi arī atsvešinātību. Iespējams, tas ir ļoti subjektīvs viedoklis, bet, šķiet, laukos cilvēki vieglāk atrod sev nodarbi saistībā ar dabu. Pilsētas vidē vairāk jādomā par pensijas vecumu sasniegušiem cilvēkiem, lai viņi justos noderīgi, tāpēc priecājos par aktīvām pensionāru apvienībām, kas rīko dažādus pasākumus, interešu grupas un iesaistās projektos.”
Būt noderīgam savukārt vienmēr saistās ar cilvēka vērtības izjūtu. “Vienmēr svarīgi apzināties, ka esmu vērtība ne tādēļ, ko daru, bet, kas esmu, – lai kāds es būtu, zinu, ka ģimene mani mīl un pieņem. Tas nav vecuma jautājums. Ja tas parādās tikai mūža otrajā pusē, šo izjūtu iegūt varētu būt ļoti sarežģīti, bet ne neiespējami,” norāda I.Āna, piebilstot, ka nobriedušai personībai ir vajadzība arī atspoguļoties citos, redzēt, kā viņš iedarbojas uz pārējiem. “Tas ļauj viņam labi justies un arī uzvesties. Savukārt, ja to neredzu, pastiprinās psiholoģiskais diskomforts. Jebkurā vecumā slikta uzvedība rodas no neapmierinātām vajadzībām – būt mīlētam, vajadzīgam un vērtīgam. Mēs priecājamies, kā divgadīgs bērns nes spainītī pāris kartupeļu. Tāpat mēs varētu manāmi priecāties par vectēvu, kurš atradis spēku atnākt līdz laukam, lai vienkārši pavērotu ainavu – o, opis ir ar mums!”
Dzīvība un nāve kopā
Seniora gadi daudziem saistās arī ar atbildes meklēšanu uz vairākiem eksistenciāliem jautājumiem – kas esmu bijis, kas esmu tagad, vai visu esmu izdarījis, vai dzīvei bijusi jēga, vai esmu gatavs aiziet. “Psihologs Eriksons atzinis, ka cilvēks vecumā, neņemot vērā fizisko un garīgo spēku apsīkumu, ir aktīvi koncentrēts uz dzīvi, pat ja skatās nāvei acīs. Interesanti, piemēram, pabūt pansionātos un paklausīties to iemītnieku sarunas. Tās ir par mīlestību, seksu, attiecībām, kaut, iespējams, katru dienu tur kāds arī nomirst. Dzīvība un nāve zemapziņā ir kopā, kas rada dzīves enerģiju. Veciem cilvēkiem ir vajadzība parunāt arī par nāvi, bet tam nepieciešams līdzvērtīgs partneris,” teic psiholoģe.
Savukārt vecuma nespēku jāmācās pieņemt gan pašam senioram, gan viņa ģimenei. “Arī mazs bērns dusmojas, ja nevar trāpīt kāju zābaciņā. Tāpat, ja vecs cilvēks vairs nespēj pats apģērbties, bet viņam palīdz, viņa pirmā reakcija ir dusmas – ne uz to cilvēku, bet situāciju. Un dusmas ir vienīgās emocijas, kas palīdz no tās tikt ārā,” raksturo I.Āna, aicinot senioram piederīgos šādos brīžos uz sapratni un atbalstu.
Par nākotni nedomāju
Ilze (63), pensionāre: – Paātrinātā kārtā pensijā aizgāju jau pirms pieciem gadiem un esmu par to ļoti apmierināta. Uz to mani pamudināja bērni – sak, visu mūžu esi strādājusi un plēsusies, pietiek! Uztvēru to pozitīvi, jo man ārpus darba (pēdējos gadus bērnunamā, bet pirms tam Narkoloģiskajā centrā) bija daudz dažādu darīšanu, kalpošanu baznīcā, draugu, pašas mazbērnu un paziņu bērnu, ko auklēt. Kā smejos – jūs esat tik daudz, visiem vajag kripatiņu no manis, ka pašai nepaliek. Dievs acīmredzot mani tādu radījis, ka devis redzīgas acis saskatīt, ko kuram vajag un steigties palīgā. Nekad neesmu varējusi palikt malā.
Savos gados jūtos ļoti labi, jo man ir aktīvs dzīvesveids, nepārtraukti esmu kustībā ar cilvēkiem. Tomēr pietrūkst laika pašai sev. Kopš pie manis pārnākusi dzīvot meita, viņa man māca palūkoties uz pasauli citām acīm. Piemēram, vakarā iesēdina automobilī – un prom uz jūru. Tā mēs vasarā ļoti bieži sēdējām kāpās un vērojām saulrietu, kamēr mazmeita plikām kājām skraidelēja pa jūrmalu. Vairāk gribētu būt klusumā pie dabas, pasēdēt, padomāt, bet nekad tam nav sanācis laika, vienmēr atrunājoties – gan jau.
Es ļoti gribētu dzīvot kopā ar bērniem, apzinoties, ka mātei jābūt kā draugam, atļaujot viņiem pašiem risināt problēmas un kārtot dzīvi. Var izteikt savas domas, bet arī tikai tad, ja bērni gatavi tās uzklausīt.
Par nākotni nedomāju, jo esmu iemācījusies pateikties par šodienu. Mēs pārāk daudz mēdzam zūdīties par rītdienu, bet tā mums vēl nepieder! Vien šis mirklis un vakardiena. Nezinu, kas mani sagaida!
