Sandra Dikmane cilvēkos, lietās un notikumos meklē svētdienu gaismu
Ikviens tiek aicināts Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā apskatīt gulbenietes Sandras Dikmanes fotogrāfiju izstādi “Svētdienas”.
S.Dikmane atklāj, ka izstādes nosaukumam šoreiz nav nekāda sakara ar kalendāru, tas ir tikai brīvais laiks. “Svētdienas ir manas dienas, kas pieder tikai man, manam priekam un brīvībai būt pašai ar sevi. Tām ir sava smarža un gaisma. Un tad vismaz uz mirkli pasaule izskatās citādi. Svētdienu gaismu es meklēju arī sastaptajos cilvēkos, lietās un notikumos,” stāsta S.Dikmane.
Izstāde sastāv no vairākām daļām. “Viena daļa fotogrāfiju ir veltīta mākslinieka Jūlija Straumes pasākumiem, kuros es biju iesaistīta. Apmēram pirms pieciem gadiem sāku interesēties par J.Straumi, jo izlasīju, ka viņš ir ticis iecelts par Tiflisas (Tbilisi) Goda pilsoni pagājušā gadsimta sākumā. Tas šķita pietiekami intriģējoši pat mūsdienu kontekstā, un lēnām mana interese apauga ar projektiem gan mākslas skolā, gan ārpus tās. Sākot ar pagājušo gadu, ar Gulbenes novada domes kultūras speciālistes Edītes Siļķēnas aizrautību un domes atbalstu šie projekti kļuva starptautiski un ceru, ka nozīmīgi arī citiem novada iedzīvotājiem. Izstādē redzamas mākslinieka Jūlija Straumes 140 jubilejas svinības šogad Druvienā un Tbilisi. Man bildēs gribējās parādīt to īpašo noskaņu, kas bija katrā vietā. Druvienas vecās skolas inteliģence un smalkums bija kā iesākums Tbilisi svinību vērienam ar Latvijas un Gruzijas Kultūras ministrijas darbinieku un diplomātu piedalīšanos,” stāsta S.Dikmane. Izstādē ir redzamas arī fotogrāfijas, kas atklāj Gruzijas burvību. “Staigājot pa Tbilisi vecpilsētu, nemaz nevar nefotografēt durvis, jo to ir daudz un katras no tām glabā daudz pieskārienu, cerību un dzīves stāstu vismaz 100 gadu garumā. Paies daži gadi, un tā visa vairs nebūs, jo jaunā Tbilisi arhitektūra ir moderna, perfekta un bezkaislīga. Stikla tilts naksnīgajā pilsētā mirdz miljons gaismiņās un nepārprotami liek saprast, ka Gruzijā viss ir iespējams,” secina fotomāksliniece.
Caur S.Dikmanes fotogrāfijām šajā izstādē ir ļauts ielūkoties arī teātrī. “Esmu mazliet iesaistījusies arī teātra darbos un apbrīnoju, kā cilvēki pārvēršas un kur rodas teātra brīnums. Uz mēģinājumiem vakaros teātra pagrabiņā atnāk dienas darbos sagurušas skolotājas, pārdevējas, mammas, iestāžu darbinieces, pa kādam strādniekam un priekšniekam – katrs ar savām rūpēm, darbiem, pienākumiem, tomēr skatuves gaisma katrā spēj parādīt kaut ko tādu, kas ikdienā ir neredzams. Mums, Gulbenē, ir patiešām brīnišķīgs teātris!” atzīst S.Dikmane.
Vēl viena izstādes daļa ir portretu sērija. “Šo portretu sēriju es gribētu nosaukt par paplašinātiem portretiem, kas radušies bez speciālas gatavošanās un pozēšanas. Šķiet, ka Druvienas muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne un viņas mazmeitiņa seno laiku skolnieces tērpā iemieso mūsu ilgas pēc harmonijas un miera. Dāņu māksliniece Nurita Lumera-Klabera savos darbos interesējas par sajūtu un enerģiju plūsmām, bet Lars Ringārds ar Ziemassvētku vecīša seju taisa izteiksmīgas koka lelles. Ilmāra Blumberga portretā apzināti nav nekā cita – tikai viņš. Ar bijību un apbrīnu gāju uz tikšanos ar mākslinieku – filozofu I.Blumbergu tepat Gulbenes muzejā. Bez pārspīlējuma var teikt, ka I.Blumbergs ir ģēnijs mūsdienu mākslas pasaulē – jebkuru tēmu viņš apskatīs tik neparasti, dziļi un tehniski virtuozi. Atceros laiku, kad mēs, sešpadsmitgadīgas meitenes, akadēmijas sagatavošanas kursos, ieraudzījušas tolaik jauno, bet jau slaveno mākslinieku, akadēmijas gaiteņos sačukstējāmies: “Re, re! Tas ir Blumbergs!” Līdzīgas sajūtas man bija arī tagad, fotografējot pat mazliet drebēja rokas un sirds,” stāsta S.Dikmane.
Izstādi varēs apskatīt līdz 10.decembrim.
