Katram no mums ir savs Muzeju nakts stāsts. Man arī ir savs, lai gan to varētu saukt arī par Muzeju nakts lāstu, jo pirms daudziem gadiem, kad sākās šī tradīcija un es sparīgi gatavojos to apmeklēt, notika neparedzamais – saplīsa automašīna.
Nākamajā gadā saslima bērns, aiznākamajā atkal notika kāda ķibele, un tā līdz šim brīdim. Pirmos gadus es to pārdzīvoju, bet tagad uztveru ar smaidu un pavisam dīvaini lepojos, ka esmu tas retais cilvēks, kurš nav bijis nevienā no šīm naktīm.
Šogad es jau zināju, ka atkal atgadīsies kas neparedzēts, un laikus ieplānoju skatīties karaliskās kāzas Anglijā. Aši pastrādājusi dārzā, ieslēdzu datoru, ērti iekārtojos un gaidīju notikumu secību tiešraidē. Mans priekšstats par to, kā jāizskatās cilvēkam, kas apmeklē kāzu ceremoniju, ļoti krasi atšķīrās no daudzu viesu izvēlētā tērpa. Kungiem viss skaidrs – smokings, ar to būtu grūti nošaut greizi. Taču dāmu tērpi brīžiem lika ieplesties manām acīm itin platām. Karaliene, kā vienmēr nevainojami eleganta un skaista, tātad nācijai ir, uz ko vērst savu skatu un no kā ņemt piemēru!
Pirms septiņiem gadiem es tieši tāpat tiešraidē skatījos prinča Viljama kāzas, bet, salīdzinot ar tām, prinča Harija kāzas man likās absolūti jauks un ne pavisam ne stīvs pasākums. Jautri smiekliņi, jūtu izpausmes, dažādas palaidnīgas mīmikas un pāri visam jaunā pāra iemīlējušies skatieni. Šīs kāzas ir pierādījums tam, ka notikt var viss – pasaulē jebkura maza meitene un ne tik maza var sapņot par savu princi!
Tas, ka es neapmeklēju Muzeju naktis, nenozīmē, ka es neapmeklēju muzejus – man patīk to darīt tā rimti, bez steigas un drūzmas, tāds man ir radies priekšstats par šo pasākumu. Taču tad kāds draugs man teica: “Muzeju nakts nepavisam nav stāvēšana rindās un cilvēku masas. Tā ir īsta vasaras sākuma svinēšana, pilna iepriekš neiztēlotām noskaņām, un, lai kurp tu būtu sataisījies, kājas aiznesīs pilnīgi kur citur un piedzīvosi ko pilnīgi necerētu!”
Ceru, ka nākamgad arī manas kājas aiznesīs mani kaut kur!
Lai tev saulaini!
