Otrdienas rītā pulksten deviņos Valmieras slimnīcā pēc smagas slimības pārstājusi pukstēt Valmieras Drāmas teātra direktora, mūsu novadnieka, bijušā rancēnieša Pētera Sūča sirds.
Otrdienas rītā pulksten deviņos Valmieras slimnīcā pēc smagas slimības pārstājusi pukstēt Valmieras Drāmas teātra direktora, mūsu novadnieka, bijušā rancēnieša Pētera Sūča sirds.
P.Sūci izvadīs no teātra piektdien pulksten 15.00. Atvadīties no aizgājēja varēs, jau sākot no pulksten 14.00. P.Sūci guldīs Valmieras pilsētas kapos.
P.Sūcis mūžībā aizgājis 51 gada vecumā. Rankas pagastā viņš pasaulē nācis 1954.gada 1.janvārī un pieminējis sakritību, ka šajā dienā dzimšanas diena ir arī izcilajam latviešu literātam Rūdolfam Blaumanim. Dzīvē liktenīgi noticis tā, ka P.Sūcim mūžs ir saistīts ar trim ģeogrāfiskajām vietām – Ranku, kur viņš ir nācis pasaulē un kur izauklējis sapni par teātri, Gulbeni, kur viņš nodibinājis Tautas teātri un kur pasaulē nācis viņa pirmais dēls, un Valmieru, kur pasaulē ir nācis otrs viņa dēls un kur, kalpojot teātrim, ir beidzies P.Sūča krietnais darba mūžs.
Valmieras Drāmas teātri viņš vadīja 20 gadus, pērnā gada nogalē Valmierā svinēja 17 gadus ilgušo teātra celtniecības un rekonstrukcijas darbu pabeigšanu. Šajā brīdī arī P.Sūcis svinēja sava darba uzvaru.
P.Sūcis teātrī ienāca, kad tā galvenais režisors bija leģendārais Pēteris Lūcis. Abi vārdabrāļi līdz režisora P.Lūča aiziešanai mūžībā ilgstoši un harmoniski vadīja teātri. Līdz Valmieras periodam P.Sūcis bijis Rēveļu pamatskolas audzēknis. Būdams 6.klases skolnieks, viņs rakstījis vēstuli novadniekam, populārajam aktierim Kārlim Sebrim un vaicājis, kā kļūt par aktieri. Taču vispirms P.Sūcis mācījās Rankas profesionāli tehniskajā skolā, kļuva par šoferi, strādāja kolhozā “Gaujaslīči”, tad sekoja mācības Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, četrus gadus viņš bijis Rankas kultūras nama direktors. Tolaik P.Sūcis bijis Valmieras teātrī un taujājis galvenajam režisoram P.Lūcim pēc darba teātrī. Viņš bijis gatavs veikt vienalga kādu darbu, lai tikai būtu tur – teātrī. Taču toreiz darbs neatradies. Liktenis viņam gatavoja ko īpašu.
No Rankas P.Sūcis pārcēlās uz Gulbeni, kur strādāja par kultūras nama direktoru un vienlaikus vadīja vietējo amatierteātri (kopš 1978.gada). Amatierteātrī darbojās arī Pētera dzīvesbiedre Aija. P.Sūcis ir Gulbenes Tautas teātra, kas šajos Jāņos svinēs pastāvēšanas 20 gadu jubileju, dibinātājs. Neklātienē P.Sūcis pabeidza Latvijas Valsts konservatoriju un ieguva masu pasākumu režisora diplomu, pēc tam viņš studēja otrā specialitātē drāmas teātra režiju. P.Sūcis vadīja arī dramatiskos kolektīvus Jaungulbenē un Litenē. Un tad sekoja liktenīgais piedāvājums kļūt par Valmieras teātra direktoru. Vārdabrālis – P.Lūcis – atcerējās puisi, kas tik ļoti bija vēlējies būt Valmieras teātrī. Un P.Sūcis neatteicās no iespējas būt teātrī, kalpot tam. Un viņš to darīja godprātīgi un uzticīgi. Valmierieši to novērtēja, atceras un pieminēs vienmēr. Taču arī gulbeniešiem P.Sūcis nozīmē daudz, ar viņu saistās noteikts pilsētas garīgās dzīves periods – laiks pirms Atmodas, kad izauklēta ideja par iekšēju brīvību kā brīvas Latvijas pamatu.
“Teātra pirmo režisoru Gulbenē bijām cerējuši godināt īpašā pasākumā Pēterdienas noskaņā. Diemžēl viņa paša klāt nebūs, bet kopā sanāks P.Sūča aktieri, visi tie cilvēki, kam viņš nozīmē ļoti daudz, lai atcerētos kopā pavadīto laiku un Gulbenes Tautas teātra sākotni,” saka Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna.
P.Sūča režijā Gulbenes drāmas kolektīvā un vēlāk Tautas teātrī iestudētas aptuveni 20 izrādes. Starp tām – Paula Putniņa “Kā dalīt zelta dievieti?” (1979) un “Šis dievišķais tuk, tuk” (1980), Harija Gulbja “Alberts” (1983), Rūdolfa Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982) un “Ugunī”, J.Anerauda “Divkauja” (1979), M.Vorfolomejeva “Svētais un grēcīgais” (1981), M.Unta “Čārlija krustmāte” (1986), A.Gaļina “Retro” (1987; režisora asistents bija aktieris Leons Andrejevs), M.Fermo “Krīt klaudzot durvis” (1984), Heinriha Ibsena “Spoki” (1982). Astoņdesmito gadu beigās iestudēta arī Jana Tetera luga “Siena”. Atsevišķi iestudējumi bija tik populāri, ka spēlēti pat 17 reižu.
No 1981. līdz 1983.gadam tapuši dzejas un literāri dramatizējumi, kas galvenokārt gatavoti tradicionālajām Dzejas dienām, ko Gulbenes rajonā svin reizē ar novadnieka Jāņa Poruka dzimšanas dienu – 13.oktobrī. Šie iestudējumi ir: J.Poruka “Es zinu, kā roze plaukst”, “Pērļu zvejnieks”, Roberta Eidemaņa “Aiziet atgriežoties”, Jāņa Plotnieka “Zemei pieder zvaigznes”, Māras Zālītes “Rīt varbūt…”, Ojāra Vācieša dzejas “Si minors – karstā nakts”, Ārijas Elksnes un Jāņa Grota “Vēstules tālajai zvaigznei”.
Režisors bija izveidojis stabilu amatierteātra kolektīvu, tajā dažādos laika periodos darbojās Olga Krieva, Uldis Zaharāns (abi jau viņsaulē), Andris Vasiļjevs, Lidija Ķeķere, Spodris Melecis, Ainārs Ločmelis, Anita Šķirpāne, Diāna Blaua, Oļģerts Ceske, Laimonis Sīkais, Ligita Zitāne, Leons Andrejevs, Sarmīte Griška, Vilis Stībelis, Juris Krišjānis, Austra Brūvere, Modris Vītols, Andris Gāršnieks, Jānis Ludāns, Sarmīte Ratsepa, Valdis Bogdanovs un citi. P.Sūča laikā Gulbenes Tautas teātris ieguva savu mājvietu kultūtras nama (tagad – centra) pagrabiņā, kur mitinās joprojām.
