Viņi ir atraktīvi un jautri Lizuma vidusskolas skolēni, viņiem patīk spēlēt ģitāru, dziedāt un ar savu muzicēšanu iepriecināt arī citus. Jā, tādi viņi ir – Austra, Marta un Rūdolfs Dambrovi.
Pirmais ar ģitāras spēli aizrāvās Rūdolfs. Viņš tad vēl bija pavisam mazs. Kad viņš sācis strinkšķināt ģitāru, tā bijusi lielāka par viņu pašu. “Tētim bija veca ģitāra (viņš kādreiz spēlēja ansamblī). Ģitāra vienkārši stāvēja, un mums radās interese par to. Mēs ar Martu, staigādami ģitārai riņķī, iemācījāmies vienkārši dauzīt pa stīgām. Tad tētis teica, ko tad nu ākstīsies, un parādīja man pirmos akordus. Māsu gan tajā laikā vēl nekas neinteresēja, bet es jau sāku nedaudz spēlēt. Pēc tam tika uzdāvināta arī pirmā ģitāra,” atceras Rūdolfs. Arī Marta pamazām ieinteresējās par spēlēšanu. Pirms pāris gadiem viņa sāka mācīties spēlēt pie skolotājas Dzintras Rozentāles. Šobrīd jaunieši pie viņas apgūst arī vokālās prasmes.
“Tā nu mēs sākām spēlēt jau divatā, bet sapratām, ka ar divām ģitārām mums īpaši labi neskan un vajadzētu basģitāru. Tētis jaunākajai māsai jautāja, vai viņa spēlēšot, un viņa piekrita. Izdevās sameklēt lietotu basģitāru, un kopš Jāņiem mēs jau spēlējam trijatā,” stāsta Rūdolfs. Jaunākā māsa Austra uzsver, ka viņas skolotājs ir Rūdolfs. Viņš savukārt piebilst, ka nedaudz ir mācījies pie gulbenieša mūziķa Grigorija Gorodko jeb Grega, taču ļoti daudz, protams, viņi ir apguvuši arī pašmācības ceļā. “Arī internetā var atrast dažādas programmas, ar kuru palīdzību var iemācīties kaut ko jaunu. Iesākt spēlēt ir grūti, taču, tiekot pāri pirmajiem akordiem, kļūst vieglāk,” atzīst Marta. “Sākumā, protams, neskan tā, kā vajag, pirksti ir tulznaini, taču jāpiespiež sevi un tad jau pamazām aiziet,” piebilst Austra. “Pagājušajā gadā mums skolā bija īsts ģitāristu bums. Visi sapirka ģitāras. Vienu brīdi likās, ka visi tagad spēlēs ģitāras, bet liela daļa tam atmeta ar roku, jo sākums ir diezgan grūts,” saka Rūdolfs.
Spēlē vairākās grupās
Šobrīd brālis un māsas ir izveidojuši savu grupu, kā arī iesaistījušies citās. “Trijatā mūsu grupa saucas “Banana shake”. Otra grupa ir “Nabaniez”, kurā kopā ar mums vēl darbojas arī Igors Elksniņš. Šī grupa ir nopietnāka, ar to mēs reizēm uzspēlējam ballīšu mūziku. Igors savā ziņā ir arī mūsu skolotājs. Viņš spēlē grupā “Kompromiss”. Viņš mums ierāda, kā notiek spēlēšana grupā. Tā mēs šur tur uzspēlējam. Trešā grupa ir “DLZ” – tas ir kā pašdarbības kolektīvs kultūras namā. Šajā grupā kopā ar mani un Martu spēlē vēl daži mūsu skolas puiši,” stāsta Rūdolfs.
“Interesants ir stāsts, kā radās mūsu kopīgās grupas nosaukums. Kādā vakarā mēs sēdējām un izdomājām, ka vajadzētu radīt kādu savu dziesmiņu. Sākām uz dullo spēlēt, un kaut kas jau arī radās, taču vārdu dziesmai vēl nebija. Te pēkšņi Rūdis sāka dziedāt: “Shake banana.” Nosmējāmies, bet ar to arī viss beidzās. Tad septembrī mēs aizbraucām uz Poliju, un viens polis mums teica, ka šī dziesmiņa ir ļoti jauka un mēs varam šo frāzi izmantot arī kā grupas nosaukumu. Tā arī palika šis variants,” stāsta Marta. “Nosaukums ir bez lielas nozīmes, bet mums šķiet, ka tas ir foršs,” spriež Rūdolfs.
Labprāt spēlē dažādos pasākumos
Tā jaunieši sākuši aizrauties ar mūziku. “Muzicēšana mums šobrīd ir kļuvusi par hobiju. Tā aizņem ļoti daudz laika – brīva laika mums nav it nemaz. Ir jāmācās, rīkojam mēģinājumus, uzstājamies pasākumos,” atzīst Marta. “Nesen noorganizējām dzīvās mūzikas pasākumu kafejnīcā – kas vēlējās, varēja nākt un paklausīties mūs – beigās kafejnīca bija pilna. Trijatā mēs nevaram īsti spēlēt ballēs, tādēļ vairāk spēlējam nelielos koncertos, piemēram, pagājušajā svētdienā Lizuma tautskolā notika adventes pasākums un mēs tur spēlējām. Ja mūs kaut kur palūdz paspēlēt, mēs nekad neatsakām,” atzīst Rūdolfs.
“Mēs parasti spēlējam to, kas patīk mums pašiem, un, protams, arī to, kas ir nepieciešams, kas vairāk patīk cilvēkiem, piedomājot, lai ir gan ātrāka, gan arī lēnāka mūzika,” stāsta Austra. “Arī tētis mums parasti iesaka dažādas dziesmas,” piebilst Marta. “Puse dziesmu mums ir septiņdesmito un astoņdesmito gadu hīti. Mums ļoti patīk spēlēt rokenrolu. Protams, visas dziesmas mēs paši arī aranžējam, un tās skan pavisam citādāk,” stāsta Rūdolfs.
Ir daudz atbalstītāju
“Mums ir diezgan daudz dziesmu, ko dziedam angļu valodā. Janvārī mums atkal būs jādodas uz Poliju spēlēt labdarības pasākumā,” stāsta Marta. “Esam jau ieguvuši draugus Polijā. Kopā ar skolas biedriem, piedaloties projektā, pirms pāris gadiem devāmies uz Poliju. Tur notika arī kopīga sadziedāšanās un saspēlēšanās. Arī šovasar, kad poļu draugi ciemojās mūsu skolā, vakaros kopīgi muzicējām. Tā nu esam saņēmuši vairākus uzaicinājumus doties pie viņiem,” vērtē Rūdolfs. “Mums Lizumā ir savs fanu pulciņš. Rūdolfa klasesbiedrenes mūs ļoti atbalsta, protams, arī visi citi skolasbiedri,” saka Marta. “Ļoti priecīgas ir arī skolotājas, ka skolā ir šāds ansamblis,” piebilst Austra.
Jaunieši atklāj, ka muzicēts un dziedāts tiek arī visos ģimenes svētkos. “Mums parasti ir līdzi ģitāras, un tad jau iet vaļā,” stāsta Marta. “Vecmamma, vectēvs, tētis un viņa māsa zina daudz vecākas dziesmas, kurām mēs parasti tikai spēlējam līdzi, taču arī tas ir interesanti, tādējādi atkal var iemācīties kaut ko jaunu,” atzīst Rūdolfs.
Katram savi sapņi
Bez mūzikas jauniešiem kā vaļasprieks ziemā vēl ir slēpošana un slidošana. Rūdolfu tāpat kā tēti aizrauj skijorings. Martai ļoti patīk darboties ar suņiem, savukārt Austras aizraušanās bijusi arī volejbols, kam šobrīd gan ir nedaudz atmests ar roku. “Dzīvojam lauku mājās, tādēļ ir jāpalīdz vecākiem mājas darbos. Bet mēs spējam ar visu tikt galā,” saka Rūdolfs. “Esam ļoti pateicīgi vecākiem, jo tieši viņi bija tie, kas mūs ievadīja mūzikas pasaulē, nereti arī pamudināja spēlēt. Bez vecāku atbalsta jau nekā nebūtu, jo instrumenti jau nav nemaz tik lēti,” atzīst Marta.
Vai kādreiz šī aizraušanās ar mūziku varētu pārvērsties par kaut ko nopietnāku? Jaunieši saka, ka laikam jau tomēr ne, jo viņiem ir citi sapņi. Rūdolfs (šobrīd mācās 12.klasē) gribētu savu dzīvi saistīt ar aviāciju. “Pēc vidusskolas absolvēšanas domāju studēt Tehniskajā universitātē, pēc tam droši vien būs jāmeklē kaut kādas iespējas ārzemēs,” savos sapņos dalās Rūdolfs. Marta (mācās 9.klasē) atklāj, ka viņa pašreiz vēl īsti nezina, ar ko saistīs savu dzīvi, taču zina, ka tas būs kaut kas saistīts ar fiziku, ķīmiju vai matemātiku. Jaunākā māsa Austra (mācās 8.klasē) piebilst, ka viņai vēl ir kāds laiciņš pārdomām.
Rūdolfs nākamgad jau dosies studēt uz Rīgu, un šobrīd vēl ir neziņa par to, kas notiks ar muzicēšanu. Taču jaunieši cer, ka arī turpmāk viņiem nepietrūks entuziasma un gan jau mūzikai kāds brītiņš atliks. Ja ne kā citādāk, tad kaut vai uzspēlēt vienkārši savam, ģimenes vai draugu priekam.
