Druvēniete: gūst godalgu starptautiskā pianistu konkursā prāgā.
Druvēniete: gūst godalgu starptautiskā pianistu konkursā prāgā
Tik gaišām acīm, skatienu, matiem bērni dzimst vienīgi Latvijas sirdī, laukos. Tieši tāda ir 21 gadu vecā druvēniete Ilze Zvaigznekalne, kas tikko nosvinējusi dzimšanas dienu (Vēža zvaigznājā) un kuras mīļākā krāsa ir debesu zilā, bet mīļākais ēdiens – cepti kartupeļi. Viņa ir Druvienas dzejnieka Jāņa Poruka radiniece.
“Dzimtas koks ir izpētīts. J.Poruks ir mana vecvecvecvectēva brālēna mazdēls. Viņa pasaules izjūta? Tas viss turpat Druvienas apkārtnē virmo, ietekme ir,” stāsta Ilze. Viņai ir izdevies piepildīt dzejnieka sapni par mūziku, jo arī J.Poruks savulaik studēja Drēzdenes konservatorijā, tomēr viņa muzikalitāte lielākoties izpaudusies dzejas ritmā, plūdumā. Mūzikas pasaule palikusi kā līdz galam nepiepildīts sapnis.
Ilze no 24. līdz 30.jūnijam Prāgā piedalījās Rūdolfa Firkušnī 2. starptautiskajā pianistu konkursā, kurā ieguva trešo vietu. Konkursā viņai bija jāmuzicē klasicisma, baroka, romantisma un mūsdienu stilā. Repertuārā obligāti bija jābūt kādam čehu komponista un pianista pārstāvētās valsts komponista darbam. Ilze bija izvēlējusies Ērika Ešenvalda “Jūras ainavu”, kas ir viens no iecienītākajiem latviešu autoriem viņas repertuārā. Ilzei prieks, ka laureātu koncertā Prāgas filharmonijā viņai bija iespēja atskaņot tieši savas valsts komponista skaņdarbu.
Par ko Ilze domāja, sēžot pie klavierēm un atskaņojot skaņdarbus? “Šo procesu nav iespējams izskaidrot. Kas to zina, kas notiek tobrīd smadzenēs! Vislielākā koncentrācija ir koncertā vai konkursā jo sevišķi. Esi spēlējis, gatavojies nedēļām, pat mēnešiem ilgi. Taču, kad klāt ir tas mirklis, tad katrreiz mūzika ir jārada no jauna. Tajā mirklī domā par tehniku, par tēlu, lai klausītājiem būtu interesanti. Kā tas notiek, to neviens nevar izskaidrot,” saka Ilze.
Ilze Zvaigznekalne saka, ka koncertā vai konkursā pianistam ir sevi pastāvīgi jākontrolē. Taču nošu “teksts pirkstos jau ir iespēlēts, rokas automātiski zina, kur tām ir jāiet”, tomēr pianistam jācenšas līdzsvarot savas jūtas un prāts.
Pirms koncerta vai konkursa esot svarīgi, lai būtu radošs uztraukums. Lai arī ēst parasti negribas, tomēr viegla maltīte ir vajadzīga, lai būtu spēks. Nekādā gadījumā nervu nomierināšanai nedrīkst lietot zāles, jo tad mūziķis kļūst flegmatisks un vairs nespēj kontrolēt situāciju.
“Neliels stress pirms sēšanās pie klavierēm ir nepieciešams. Ja pirms tam nav stresa, tad tas sākas vēlāk. Ir jābalansē, ir jākoncentrējas, lai varētu spēlēt instrumentu,” smaidot stāsta viņa. Ilze piebilst, ka dzīve mūzikā ir tik bagāta, ka pēc koncerta vai konkursa ir grūti atgriezties ikdienā. Liekoties, ka īstā dzīve ir tur un tad, kad muzicē klausītājiem. Šajā ziņā viņai tuva ir J.Poruka un jebkura mākslinieka pasaules izjūta, kas reizēm pārņem cilvēku ar vienu vienīgu domu – īstā dzīve ir māksla.
“Tas saprotams ir daudziem cilvēkiem, kas ilgojas pēc skaistā. Tāpēc jau mums ir dota literatūra, mūzika, tēlotājmāksla. Dzīve mākslā ir labāka nekā ikdienā. Tāpēc daudzi cilvēki jūt vajadzību ieiet šajā citā pasaulē. Un māksla kļūst par skaistāko cilvēka dzīves daļu,” domā Ilze.
Domas par talantu
“Prāgas konkurss pagaidām ir mans nozīmīgākais sasniegums. Tas ir prestižs konkurss, kurā piedalījās 31 pianists. Konkurence bija spēcīga. Pianisti pārstāvēja 16 valstis. Bija konkursanti, kas apliecināja ļoti spēcīgo krievu pianistu skolu. Bija arī konkursa dalībnieki no Anglijas, ASV, Austrālijas, Japānas un Ķīnas. Latviju pārstāvēja arī Mūzikas akadēmijas studente Ināra Gurjeva un Jelgavas mūzikas vidusskolas audzēkne Maija Kārkliņa. Ināra arī iekļuva finālā, bet Maija tika konkursa otrajā kārtā,” stāsta Ilze.
Prāgas konkurss Ilzei nav pirmais. Pirms trim gadiem viņa apliecināja sevi konkursā Romā, kur ieguva diplomu, bet pērn Parīzē Nikolaja Rūbenšteina pianistu konkursā Ilze ieguva otro vietu.
Agrāk viņa esot domājusi, ka mūzikā galvenais ir talants. Tagad viņas domas ir mainījušās.
“Es agrāk domāju, ka mūzikā viss ir tikai dots no dabas un tikai tāds cilvēks, kam ir šī dāvana, var kaut ko sasniegt. Īstenībā ir tā, ka ar cītīgu darbu var panākt ārkārtīgi daudz. To daudzi saka. Un tā ir taisnība,” uzskata Ilze. Klausoties kāda cita pianista klavierspēli, viņai esot prieks, ka šis cilvēks ar savu darbu ir spējis panākt rezultātu. Tas ir kā paraugs, kas mudina pilnveidoties.
Viņa saka, ka mūzikā konkurence ir svarīga. Ir jāapzinās, ka vienmēr kāds būs labāks, spēlēs ātrāk un skaļāk. Ir jāklausās un jāsalīdzina, jāanalizē. Taču Ilze ir pārliecināta:
“Varbūt pianists nespēlē Ņujorkas Karnegī zālē vai karaliskajā Alberta hallē Londonā, bet viņš vienalga var dāvināt savu muzicēšanu cilvēkiem. Es nezinu, kāda būs mana nākotne, ko es darīšu, kur spēlēšu, taču es ceru palikt mūzikā un dot cilvēkiem kaut ko skaistu.”
Ilzei tuva esot krievu komponistu mūzika, ko komponējis Pēteris Čaikovskis, Dmitrijs Šostakovičs, Sergejs Prokofjevs, kā arī no klasiskā repertuāra – Frideriks Šopēns, Ludvigs van Bēthovens.
Pirmā mūzikas skolotāja
“Es mācījos mūzikas skolā kopš septiņu gadu vecuma. Mamma mani aizveda mācīties muzicēt. Mana skolotāja bija Māra Aizupiete, kas tolaik strādāja Gulbenes mūzikas skolas Lizuma filiālē. Pēc tam četrus gadus pie skolotājas Guntas Bozes Rīgā mācījos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Tagad studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Jura Kalnciema,” stāsta Ilze.
Ilze saka, ka pianistam dienā pie klavierēm ir jāpavada vidēji četras stundas. Dažreiz šo stundu skaits esot lielāks, dažreiz mazāks.
“Četras stundas pie klavierēm – tas ir par maz. Vajadzētu sešas vai septiņas stundas. Taču fiziski nav laika. Tāpēc svarīgi ir koncentrēties darbam. Citreiz divās stundās var paveikt vairāk nekā sešās,” saka jauniete.
Vasarā nodarbībām pie klavierēm viņai ir vairāk laika, jo ziemā studentiem jāapmeklē lekcijas un bez muzicēšanas jāveic arī citi skolas darbi. Toties vasarā ir laiks līdzdalībai meistarklasēs, konkursos. Pērn un aizpērn Ilze piedalījusies meistarklasē Jūrmalā, bijusi jauno mūziķu radošās nometnes dalībniece Ogrē. Nākotnē viņa cer vasarā aizbraukt uz kādu meistarklasi ārzemēs. Jauni kontakti un iespaidi mūziķim esot svarīgi. Vēl Ilze vēlas turpināt muzicēt kameransamblī, kopā skanot klavierēm, čellam un flautai. Šādā sastāvā viņai gribētos kādreiz sniegt koncertu arī Gulbenē.
Par visu paldies ģimenei
Ilze vislielāko paldies par savas dzīves sasniegumiem un iespēju studēt, muzicēt saka vecākiem Ainai un Jurim, kā arī vecvecākiem Ainai un Jānim Porukiem. Jaunietei ir klavieres gan Druvienā, gan viņas dzīvoklī Rīgā. Pilsētā viņa pēc pulksten 23.00 klavieres cenšas nespēlēt, lai netraucētu kaimiņu nakts mieru. Toties laukos, kur ģimenei ir sava privātmāja, muzicēt varot bez ierobežojumiem. Ģimene saprot Ilzes vajadzības un izturas pret viņu ar cieņu un iejūtību. Ilze ir vecākā meita trīs bērnu ģimenē. Viņai ir brālis Jānis un māsa Iluta.
“Man ir vajadzīgi labi cilvēki apkārt. Pirmkārt, tā ir mana ģimene – vecāki, vecvecāki, brālis, māsa. Druvienā mēs visi dzīvojam vienā mājā. Šeit ir īpaša apkārtne, daba, kas man ļoti palīdz. Te ir manas bērnības mājas. Rīgā man ir draugi, Latvijas Universitātes koris “Dziesmu vara”. Manī radusies interese par folkloru, to guvu Druvienā, muzicējot folkloras kopā “Pērlis”. Gribas just skaisto. Rīgā man patīk apmeklēt kino,” stāsta Ilze.
Viņā vienlīdz stipras esot alkas pēc Rīgas drūzma un lauku klusuma Druvienā. Par nākotni domājot, Ilze saka, ka vēlētos savu ģimeni, jo “vienam būt ir skumji”. Šobrīd viņa saka: “Ir jāgaida. Es vienkārši gaidu. Es nezinu, kas būs.
