Gulbenietis Andrejs Samsonovs visiem tiem, kas nedēļas nogalēs labprāt izloka kājas labas mūzikas pavadībā, ir pazīstams kā dīdžejs Simis. Pēdējā laikā Andrejs organizē arī dažādus interesantus deju mūzikas pasākumus.
Gulbenietis Andrejs Samsonovs visiem tiem, kas nedēļas nogalēs labprāt izloka kājas labas mūzikas pavadībā, ir pazīstams kā dīdžejs Simis. Pēdējā laikā Andrejs organizē arī dažādus interesantus deju mūzikas pasākumus.
Arī aizpagājušajā sestdienā Gulbenes kultūras namā notika festivāls, uz kuru sabrauca labākie Latvijas dīdžeji, kā arī dejotāji no tuvākas un tālākas apkārtnes. Andrejs ir pateicīgs visiem, kas apmeklēja “100 % pasākumu”, bet tā apmeklētāji savukārt milzīgi pateicīgi ir Andrejam, jo pasākumā varējuši baudīt fantastiskas sajūtas.
Kā tu sāki aizrauties ar mūziku?
Skolā, kā jau pusaudžiem, gribējās izcelties starp vienaudžiem. Jau pamatskolas laikā sāku spēlēt pirmās diskotēkas. Kaut kā mēģināju, mocījos, kaut kas sanāca, kaut kas nesanāca, bet bija ļoti interesanti. Pēc tam sāku spēlēt diskotēkas kultūras namā, vēlāk arī “Super Starā”. Tur nostrādāju četrus piecus gadus, spēlēju diskotēkas katru piektdienu, sestdienu. Tad manā ģimenē piedzima meita, tādēļ veselu gadu manā dīdžeja karjerā bija pārtraukums, bet pēc tam lēnā garā sāku tai pievērsties atkal.
Tagad es vairāk cenšos organizēt pasākumus un tikai dažreiz pats uzspēlēju. Es neesmu gājis ne mūzikas skolā, ne īpaši mācījies mūziku, tas man nāk no sirds, man vienkārši ļoti patīk mūzika. Mūzika ir jājūt. Ja izjūti ritmu, saproti, kad būs kāda pauze, kad dziesmas kulminācija, jūti vietas, kur var miksēt, tikai tad var normāli strādāt.
Dīdžejs tikai atskaņo mūziku vai rada to arī pats?
Dīdžeja darbs tieši no tā arī sastāv – kaut kas ir jāmēģina samiksēt, jāmēģina radīt kaut ko interesantu, bet pagaidām Gulbenē neviens to īpaši nenovērtē. Kopā ar dīdžeju Maķi (Ilmārs Maks) esam izveidojuši dažus miksus un ierakstījuši tos ierakstu studijā “Max Studio”. Mēs atlasām vairākas aptuveni līdzīgas dziesmas, pēc tam pie dīdžeja pults atrodam īstās vietas, kuras var samiksēt, “piedzenam” ātrumus, skaļumus, tembrus. Šādas dziesmas ir speciāli domātas diskotēkām klubiem, bet cilvēki to nesaprot, viņi grib dzirdēt to, kas skan pa radio, bet diskotēkās ir jāskan citādākām dziesmām, lai tās neapniktu. Ir dīdžeji, kas ieraksta savas samiksētās dziesmas, arī es to labprāt izdarītu, bet tas ir diezgan grūti – vajadzīgi lieli līdzekļi, pie tā būtu kārtīgi jāpiestrādā, bet droši vien tas būtu ļoti interesanti. Iespējams, jaunais dziesmas variants izklausītos vēl labāk nekā iepriekšējais.
Šobrīd par prestižu tiek uzskatīta spēlēšana ar vinila platēm…
Arī es labprāt ar tām spēlētu, bet jaunākie ieraksti vinila platēs ir ļoti dārgi, bet vienkārša dīdžeja honorārs nav tik liels, lai to varētu atļauties. Turklāt katram dīdžejam vajadzīga sava aparatūra – galds, to nevar aizņemties. Šābrīža aparāti, ar kādiem es spēlēju, ir līdzvērtīgi vinila atskaņotājiem.
Mūzika, ko es spēlēju, lielākoties tiek ņemta no interneta. Lai gan arī es labprāt spēlētu tikai oriģinālo mūziku, reāli to nevar atļauties. Oriģinālais kompaktdisks, kurā ir tikai daži singli, maksā bargu naudu.
Kāda mūzika tev pašam vairāk patīk?
Esmu “house” mūzikas piekritējs un to galvenokārt arī spēlēju. Ja ir iespēja, tad izvēlos tos pasākumus, kur ir cilvēki, kam patīk tā mūzika, kas patīk arī man. Tādā pasākumā es varu atpūsties, tur ir cita atmosfēra. Cilvēkiem patīk tas, ko tu spēlē, viņi tevi atbalsta, tādējādi arī pašam šis pasākums sniedz baudu. Protams, es varu spēlēt jebkādai publikai, galvenais, lai ir jūtams atbalsts. Esmu spēlējis arī kāzās, dažādos saviesīgos pasākumos, tur ir jautrība, tad var uzspēlēt arī kādu šlāgerīti.
Cik liela loma mūzikai ir tavā dzīvē?
Mūzika ir vienmēr kopā ar mani. Tā fonā skan it visur. Braucu mašīnā – skan mūzika, esmu mājās – skan mūzika, vienīgi tad, kad guļu, tā neskan, bet aizmiegot man arī reizēm patīk paklausīties mūziku. Es varu klausīties jebkuru mūziku, viss atkarīgs, protams, arī no vietas, kur atrodos, un noskaņojuma.
Dīdžeja darbs tev vairāk ir kā darbs vai kā atpūta?
Tā vairāk ir atpūta. Tie, kas ar to nopietni nodarbojas, spēlē vairākas reizes nedēļā, naktīs ir augšā, bet dienā guļ, citi strādā arī radio, bet es mēnesī uzspēlēju tikai pāris reižu, agrāk gan tas man bija kā darbs.
Tagad es vairāk esmu pievērsies pasākumu organizēšanai. Man gribas noorganizēt Gulbenē lielus pasākumus. Vienmēr tik dzirdi – mums Rīgā bija tāds un tāds pasākums, bet mums – nekā. Domāju, ka tāda līmeņa pasākumi, kādus esam rīkojuši šeit, arī Rīgā izskatītos normāli. Dīdžeji, kas brauc šurp spēlēt, sākumā ir nedaudz skeptiski noskaņoti, bet, redzot to, kā ir noorganizēts pasākums, saka – ir “okey”. Arī Gulbenē var noorganizēt šādus pasākumus. Prieks, ka par tiem lielu interesi izrāda arī citu rajonu pārstāvji. Es labprāt rīkotu daudz pasākumu, bet tam ir vajadzīgi finansiālie atbalstītāji. Esmu nodibinājis arī firmu, kas nodarbosies tieši ar dažādu pasākumu organizēšanu. Organizēsim pasākumus ne tikai jauniešiem ar dažādu slavenu dīdžeju piedalīšanos, bet arī radīsim iespēju atpūsties vecākai paaudzei, kopā aicināsim šlāgergrupas, rīkosim atpūtas pasākumus.
Tev pašam arī patīk dejot?
Jā, man ļoti patīk dejot. Labā pasākumā, kad skan laba mūzika, varu dejot arī viens pats. Esmu bijis “Summer House” festivālos, kas notiek tepat Latvijā, bet labprāt aizbrauktu arī uz kādu lielu deju mūzikas pasākumu ārzemēs. Arī pats labprāt paspēlētu tādā pasākumā. Mums šeit uz pasākumu atnāk tikai pāris simti cilvēku, bet tur ir 20 tūkstoši. Amsterdamā, piemēram, bija pasākums, uz kuru apmeklētāji bija aicināti ierasties baltā apģērbā. Tas taču ir vienkārši fantastiski, ka cilvēki dejo vienā ritmā, turklāt viņi visi ir tērpti baltās drēbēs.
Man jau ir arī dažas idejas nākamajiem deju mūzikas pasākumiem, kas notiks Gulbenē. Visi labākie Latvijas dīdžeji Gulbenē jau ir spēlējuši, tagad jāaicina kāds ārzemju dīdžejs, bet tas, protams, būs atkarīgs no atbalstītājiem.
Vai tavā dīdžeja karjerā ir bijuši kādi komiski atgadījumi?
Daudziem dejotājiem patīk nākt pie dīdžeja un prasīt, lai viņš uzliek kādu dziesmu. Ir gadījies, ka kāds aizķeras aiz dīdžeja pults, visu apgāž, zālē iestājas klusums, dīdžejs nostādīts neveiklā situācijā. Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem ir jābojā dīdžejam garastāvoklis, prasot dziesmas, kas nav paredzētas. Tas ir stulbi! Nākot uz koncertu, tu klausies to, kas tiek pasniegts. Arī diskotēkā ir līdzīgi. Nākot uz pasākumu, afišā vari izlasīt, kādi dīdžeji spēlēs. Ja nepatīk to dīdžeju spēlētā mūzika, nav jēgas nākt uz pasākumu. Arī dīdžeji iepriekš sagatavo mūziku, ko spēlēs.
Vai tevi var atpazīt pēc tavas spēlētās mūzikas?
Droši vien nedaudz var atpazīt to mūziku, ko es spēlēju, bet es īpaši neatšķiros no citiem. Ja es strādātu diendienā, tad noteikti būtu izveidojies savs stils. Ir daži dīdžeji, kas ir atpazīstami ar savu vārdu, kā piemēram, Bogdans Tarans, bet citi varbūt spēlē līdzvērtīgi vai pat vēl labāk, bet viņiem vienkārši nav tik atpazīstama vārda, respektīvi, nav tik daudz līdzekļu, lai izvērstu reklāmas kampaņu un padarītu sevi slavenu.
Iecienītiem dīdžejiem ir savi fani. Vai man ir savi fani? Neesmu ievērojis, bet būtu interesanti, ja es spēlētu citā pilsētā un gulbenieši – mani fani – dotos turp līdzi, lai atbalstītu mani.
Kas vēl bez mūzikas tev ir svarīgs?
Darbs. Arī tas man ir neparasts. Strādāju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, man nākas saskarties ar dažādiem atgadījumiem, darbs nav vienveidīgs, katru dienu ir jādara kas cits.
Es neesmu ģimenes cilvēks. Ar sievu esmu šķīries, bet sešus gadus vecajai meitai Enijai manā dzīvē joprojām ir liela nozīme. Ar viņu kopā cenšos pavadīt ļoti daudz laika. Abi kopā zīmējam, sērfojam pa internetu, pastaigājamies, braucam uz kalnu, klausāmies mūziku. Viņa man ir vissvarīgākā.
