Dievs viņam devis mīlestību pret mūziku, kas nekad nebeigsies, tāpēc viņš cenšas pildīt pašam uz sevi liktās un arī klausītāju, mūziķu un komponistu cerības.
Dievs viņam devis mīlestību pret mūziku, kas nekad nebeigsies, tāpēc viņš cenšas pildīt pašam uz sevi liktās un arī klausītāju, mūziķu un komponistu cerības.
“Vienmēr esmu dziedājis — jau no tā laika, kad iznācu no mātes miesām,” atzīst rīdzinieks, šobrīd viens no populārākajiem un publikas iecienītākajiem estrādes māksliniekiem Normunds Rutulis. Viņš izglītību ieguvis visparastākajās vidusskolās, bet mūziku mācījies tikai pusgadu – tas bijis pirms diviem gadiem, kad pie Kārļa Zariņa apguvis akadēmisko vokālu jeb tā saucamo bel canto dziedāšanu. “Studijas pārtraucu, jo sapratu, ka tas nav ceļš, pa kuru man vajadzētu iet,” saka mūziķis.
Durvis, pa kurām grūti iekļūt
Droši vien viss notiekot tieši tā, kā tam jānotiek. Dzīve visas lietas pati saliek secībā, kādā tām jābūt. Šī pārliecība jau sākusi veidoties, kad viņam neizdevies pirmajā mēģinājumā iestāties konservatorijā. “Eksāmenā biju aizsmacis, un to apliecināja arī ārsti, bet mani neuzņēma. Konsultācijā pasniedzējs teica, ka man vieta konservatorijā ir garantēta,” atceras dziedātājs.
Pagājis laiks, līdz viņš sapratis, ka nepieciešama muzikālā izglītība, lai varētu strādāt profesionālāk un arī pašam būtu vieglāk. “Zināšanas jau nav vajadzīgas “papīram”, bet gan sev pašam. Jo tu dziļāk izproti mūziku, jo vieglāk ir ar to strādāt,” vērtē N. Rutulis. Tā Normunds 29 deviņu gadu vecumā stājies konservatorijā otrreiz, šoreiz – veiksmīgi.
Vienā gadā viņam bijis jāveic divu gadu sagatavošanas kursu darbs. Tas bijis ārkārtīgi darbietilpīgs process. “Tajā koridorā, pa kuru es joprojām eju, atvēru vēl vienas durvis, pa kurām bija ļoti grūti iekļūt. Tas prasīja nokāpt no takas, kura bija iestaigāta, kas veidojusi manu dzīvi iepriekš. Es biju tāds, kādu mani šī mūzika bija veidojusi, un pēkšņi bija jānodarbojas pilnīgi ar kaut ko pavisam atšķirīgu,” komentē mūziķis. Pasniedzēji lūguši izvēlēties – opera vai estrāde. Šo soli spert bijis ļoti grūti.
Gribu būt normāls cilvēks
Normundam balss ir piemērota arī akadēmiskajai dziedāšanai, bet tā tomēr sirdij nav tik tuva. Iebildumam, ka estrāde taču arī nav viegla, viņš atbild, ka nenoliedzami, bet tajā visā viņš esot “iekšā” jau no 13 gadu vecuma. Viņš arī pārliecināts, ka šajā jomā var pietiekami nopelnīt. “Jebkurš darbs, ja tu to dari pēc labākās sirdsapziņas, kaut vai tā ir malkas zāģēšana, dos panākumus,” uzskata dziedātājs.
Arī popularitāte viņam nebūt neesot mērķis, pēc kā tiekties. Tā pat dažkārt traucējot. “Gribas mierīgi iet pa ielu, būt parastam, normālam cilvēkam. Lai gan es jau arī tāds esmu, ar neko īpašu neatšķiros,” atzīstas mākslinieks. Šeit gan būtu jāiebilst, ka īpaša tomēr ir viņa balss, bet saruna turpinās, un viņš skaidro, kāpēc estrāde ir aizraujošāka. “Akadēmiskie vokālisti dzied dziesmas, kas pazīstamas jau gadsimtiem vai gadu desmitiem. Reti dzirdamas jaunas kompozīcijas. Estrādē ir vairāk iespēju dziedāt kaut ko jaunu,” salīdzina N.Rutulis.
Dziesma viņa darbā ir kā instruments, kuram ir būtiskākā nozīme. Kur tās rodas? “Kaut kā ceļi saved kopā ar komponistiem. Meklēju pats, man arī piedāvā skaņdarbus,” skaidro mūziķis. Šobrīd viņš saņēmis četras kompozīcijas no Ulda Stabulnieka, no kurām jāizvēlas darbs jaunajam projektam.
Dziedātājs, producents un menedžeris
“Gatavoju jaunu programmu,” skaidro N.Rutulis. Jau ierakstīti divi Raimonda Paula skaņdarbi. Nedaudz projektu bremzējot tas, ka dziedātājs to veido “no savas kabatas”. “Esmu dziedātājs un pats sev arī reizē producents, un menedžeris,” saka mūziķis. Šie pienākumi aizņemot krietni daudz laika. Viņš atzīstas, ka grūti ir sameklēt cilvēku, kas būtu lojāls, godīgs un kurš respektētu viņa vēlmes. “Mums jābūt kopīgām idejām, un viņam jāprot mani pamācīt, jābūt zinošākam par mani,” saka N.Rutulis.
Pirmos divus albumus Normunds producējis pats un secina, ka tie izdevušies labi. Kā skaidrot, ka cilvēkiem patīk vecie, labie gabali un viņi mazāk pieņem jaunās dziesmas? “Tā ir pasaules prakse, ka sen nedzirdētus skaņdarbus pārveido un aranžē no jauna. Dziesmas atkal kļūst populāras, un tās klausās jau nākamā paaudze, ne tikai tā, kuras laikā tās radītas,” salīdzina Normunds.
Viņš domā, ka no šodienas repertuāra pēc gadiem varētu atkal skanēt tādas viņa dziedātās dziesmas kā “Par to”, “Lakstīgala”, “Kūko dzeguzīte”, “Mirdzošais gliemežvāks”.
Izvēloties dziesmu, viņam noteicošā ir melodija, aranžējums un teksts. Aranžējums katrai dziesmai esot kā apģērbs.
Nedrīkst ļauties uztraukumam
“Varu dziedāt vienam cilvēkam, varu – sešiem tūkstošiem, tas atkarīgs no situācijas,” apgalvo mūziķis. Nesen viņš uzstājies Maskavā, Kremļa kongresu namā, kur trīs koncertos katrā bijis 6000 skatītāju. Saviļņojoši, bet nedrīkst ļauties uztraukumam. “Cilvēki nenāk skatīties uz nobijušos dziedātāju, viņi grib dzirdēt, ko tu vari sniegt,” saka Normunds.
Dziedātājs bieži uzstājas un dziesmas izpilda arī duetā ar citiem māksliniekiem. Viņam patīkot koncertos dziedāt kopā ar Anci Krauzi un Mariju Naumovu. “Tas ir atkarīgs no cilvēka, bet ne jau tikai no ārējā izskata, bet vispirms no iekšējās pasaules,” uzsver dziedātājs. Ar ko nevēlētos dziedāt? “Grūti pateikt. Ar neprofesionālu cilvēku būtu grūti,” viņš vērtē. Kaut gan izmēģināt varot visu. Nesen viņš dziedājis ar “Dziesma manai paaudzei” laureātēm. Toreiz gan vairāk neskanējis tāpēc, ka viņas bijušas uztraukušās.
Valmierā Normunds dziedājis kopā ar Ufo. Ielu basketbola spēļu laikā viņam bijis jādzied, bet Ufo tajā laikā ik pa brīdim mikrofonā skandējis, cik minūtes atlikušas līdz spēles beigām. “Tā pirmo reizi dziedāju kopā ar Ufo. Viņš ir ļoti jauks, komunikabls cilvēks,” novērtē N. Rutulis.
