Viņi dzīvo ar mūziku. Tā viņus satuvināja no iepazīšanās Rēzeknes mūzikas vidusskolas 1.kursā. Un tā līdz pat šai dienai ir skanējusi starp viņiem.
Viņi dzīvo ar mūziku. Tā viņus satuvināja no iepazīšanās Rēzeknes mūzikas vidusskolas
1.kursā. Un tā līdz pat šai dienai ir skanējusi starp viņiem.
Tā stāsta par ģimeni, meitām, mazbērniņu, savstarpēju sapratni un cieņu, kas, gadiem ritot, tikai pieaugusi, un vēlēšanos, lai dziesmas vairāk skanētu arī Gulbenē.
Austra un Donāts Veikšāni labprāt atceras pirmos dziesmu svētkus, kad abi kopā izbaudīja Mežaparka estrādes burvību, bijis 1965. gads. Abi dziedājuši, Donāts arī spēlējis. Vienīgi 1973. gada dziesmu svētkos Donāts spēlējis orķestrī, bet Austra gaidījusi otro meitiņu – Ieviņu – un bijusi starp skatītājiem. Toreiz vienīgā iespēja no Mežaparka līdz Rīgas centram bijusi braukt ar tramvaju. “To sajūtu un burvību neviens nevar atņemt. Tā nav sliktāka, kā stāvot uz Mežaparka estrādes. Viss tramvajs šalca un līgojās no dziesmām,” atminas Austra.
Viņa uzskata, ka dziesmu svētki pierāda: dziedāšanu latvietim nevar atņemt. Arī šogad iets pāri smagiem šķēršļiem. Repertuārs bija grūts, daudzi no sākuma šaubījās, vai to spēs apgūt. Bet tas izdevās.
“Šogad uz svētkiem dosimies ar lielu prieku. Labi atceros Rīgā visas izdevušās un neizdevušās sarunas par gaidāmajiem svētkiem. Mani nedaudz baida grūtais repertuārs. Tomēr, dzirdot visus rajona korus, varu teikt, ka viņi uz Rīgu dotos arī tad, ja pašvaldība un valsts nebūtu radusi finansējumu. Šiem cilvēkiem pieder gara bagātība,” norāda rajona koru virsdiriģente.
Gulbene kā Zalcburga?
Austra un Donāts dzīvo Gulbenē kopš 1972. gada. Austra bija beigusi studijas Konservatorijā un saņēmusi nosūtījumu uz Gulbenes mūzikas skolu. Mācīja solfedžo, Gulbenes mūzikas skolā veidoja bērnu kori. Gido Kokars, iepazīstot jaunos cilvēkus, teicis: “Brauciet uz manu dzimto novadu un palīdziet man.”
“Austra vienmēr ir bijusi cīnītāja. Toreiz viņa studēja Konservatorijā. Mēs jau gaidījām vecāko meitu Lieni. Ieteicu viņai nemocīties un ņemt atvaļinājumu, tomēr Austra tam neļāvās. Viņa tiešām brīnišķīgi izturēja to laiku. Es viņai varu teikt tikai apbrīnas pilnu paldies,” saka D.Veikšāns.
Pirms došanās uz Gulbeni Austrai bijis labs darbs Latvijas radio. “Dzīvē viss pagriezās citādāk. Es nevaru teikt, ka uz Gulbeni nācu cīnīties. Nē. Es biju pedagogs un vēlējos strādāt profesijā. Pirmā doma, ierodoties Gulbenē, gan bija, ka mēs šeit nepaliksim uz ilgu laiku,” saka Austra, un Donāts piebilst, ka šajā laikā vismaz divas reizes ir “sēdējuši uz čemodāniem”. Tomēr dažādi apstākļi neļāvuši viņiem aizbraukt.
“1972. gada vasarā Brīvdabas muzejā rīkoja Gulbenes dienas un mēs ar Austru aizbraucām apskatīties. Redzētais mani sāpināja. Es zināju, ka tad, ja mērķtiecīgi dara darbu, var panākt daudz,” saka Donāts. Viņi atceras, kā Gulbenē veidoja Imanta un Gido Kokaru 60 gadu jubilejas pasākumu. “Gulbene ir viņu dzimtais šūpulis, tomēr jubilejas pasākumu viņi vēlējās organizēt Cēsīs, kur bija pavadīta jaunība. Viņi sevi dēvēja par Cēsu zēniem, bet pēc šā pasākuma izcilie diriģenti sevi atsāka dēvēt par Gulbenes zēniem. Par to es lepojos,” saka Austra.
Viņa atzīst, ka toreiz, atnākot uz Gulbeni, viņa pie sevis domājusi, kāpēc pasaulē tik populāra ir maza pilsētiņa Zalcburga, kur uz festivāliem ierodas interesenti no visas pasaules. Kādēļ Gulbenē to nevarētu? “Es vēlējos, lai tā būtu, un kādus desmit gadus esmu skrējusi, lai visu tā pavērstu. Patiesībā šajā novadā dziesma un kultūra vienmēr bijusi cieņā, tikai tā kādu laiku ir nedaudz panīkusi,” secina Austra.
Vienmēr kopā
Veikšānu ģimene šogad daudz apmeklējusi pasaulslavenu mākslinieku uzstāšanās. Šādus pasākumus vienmēr viņi vēloties apmeklēt kopā un pēc tam dalīties iespaidos. “Bet vai ir bijis labi, ka mums visu šo laiku kopīgs darbs? Mēs nekad neesam spējuši nodalīt darbu no mājas dzīves. Līdz ar to problēmas ir kļuvušas kopīgas. Pēdējos kopdzīves gados gan cenšamies to nodalīt,” saka Austra.
Meitas viņi neesot apzināti virzījuši uz mūziku, varbūt nedaudz vecāko meitu. “Liku valsts eksāmenu orķestra diriģēšanā, nākamajā dienā piedzima Lienīte. Mamma tajā laikā daudz palīdzēja,” atminas Austra un piebilst, ka meitām reizēm pietrūcis mammas, bet vecmamma to veiksmīgi aizvietojusi.
“Turklāt ne jau katrs vīrietis samierinātos ar mūžīgu sievasmātes klātbūtni, bet Donāts to lieliski prata,” saka Austra.
“Ja tu esi atnācis mājās un redzi, kas ir jāizdara, tad tā arī jārīkojas. Nav jāgaida, kamēr atnāks otrs un paveiks,” ir pārliecināts Donāts. Austra atminas laiku, kad viņas mamma vienmēr darbojusies pa virtuvi un teikusi: “Vai tad mājās, kur ir četras sievietes, vīrietim ir jāstrādā?” Bet mamma smagi saslimusi, un Austra vīru iepazinusi citādu – viņš darbojies arī virtuvē.
“Mums ir vajadzīgas lauku mājas. Ir jābūt mirklim, lai sajustos nošķirti no cilvēkiem. Un šeit, Litenē, to jūtam,” saka Austra.
Donāts atceras, kā viņu mamma bērnībā mācījusi, ja cilvēks tev izdarījis labu, desmitkārtīgi jāatdara. Tagad šie vārdi daudziem šķiet naivi.
“Viss ir sagriezies kājām gaisā. Ja dari labu, tad tevi par to pat var pazemot. Šodiena cilvēkam liek nedaudz norobežoties no sabiedrības. Ir vajadzīgi brīži, lai izbaudītu vientulību un pabūtu divatā, jo darbs vienmēr bijis ļaužu priekšā. Es nekad neesmu uzlicis tauriņu, ja esmu jutis, ka orķestris melo un kopā nav vajadzīgā skanējuma,” saka Donāts.
Viņš atzīst, ka labprāt strādā ar bērniem. Tie nemelojot. Viņi ir kā spogulis, kas vēlāk parāda, kādu darbu ir ielicis pedagogs. Viens no tādiem audzēkņiem, kuru Donāts ievadījis mūzikas dzīvē, ir Jānis Dimants, kas tagad ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis. “Reizēm pārnāku mājās un domāju, ka tas, ko daru, nevienam nav vajadzīgs. Ar bērniem strādājot, šādu izjūtu nav bijis,” saka diriģents.
Vēlējies būt priesteris?
Jaunībā Donāts vēlējies kļūt par priesteri. Reizēm viņš nožēlojot, ka nesekoja toreizējam sirds aicinājumam. “Man ģimenē nekad neko neuzspieda, tikai ievirzīja. Mamma bija gudra sieviete. Viņa mani pirmo reizi aizveda uz baznīcu. Tie, kas šodien izvēlas garīdzniecības ceļu, domā brīvāk. Es pēc vidusskolas ne tik daudz baidījos no tiem laikiem, kad baznīca nebija ieredzēta, bet gan domāju, ka esmu grēkojis, neesmu pārāk tīrs, lai ietu šādu ceļu. Es vēlējos būt absolūti nevainojams. Tagad esmu pārliecināts, ka tāds arī biju, un nožēloju, ka šo ceļu neaizgāju,” saka Donāts.
Viens no viņa audzēkņiem – Andris Kravalis, kas izvēlējās priesterību, savulaik mācoties pie D.Veikšāna, esot jautājis, vai viņam izvēlēties šo aicinājumu. Un Donāts esot iedrošinājis. Arī Andra brālis Juris, kas ir priesteris, bijis Donāta audzēknis. “Ticība man devusi spēju nekļūdīties cilvēkos, ar ko kontaktējos. Ticība man visu ir devusi, nav pat nodalāms, kas es būtu bez ticības. Man ir bail no pasaulīgā ļaunuma. Labāk no tā visa paiet malā,” secina Donāts.
Kopā redzēts daudz
“Kad pārkatu dažādās koncertu programmas, kas ir saglabājušās, saprotu, ka mēs abi esam redzējuši pasakaini daudz. Tas viss ar mums ir noticis. Dzīvē bijis visādi. Nācies arī kaut ko piedod un aizmirst,” secina Austra. Bet tas viss dzīves mūziku darījis tādu, lai to sauktu tikai par savējo, vien sev piederošu un zināmu. Bijušas dienas, kad tā skan “forte”, citreiz – “piano”, bijusi strauja un ātrā tempā, kā arī tāda, kas likusi sapņot.
